Vai tu esi tvaika lokomotīve?

Ko mums mācīties no šā laika? Vai spēji aprautā «īstā» teātra sezona ir tikai zaudējums, vai varbūt ir iespējams šo skarbo zīmi saprast un izmantot citādai iedvesmai? Vai teātris paliek teātris arī virtuālajā vidē? Vai teātris varēs un vēlēsies atgriezties tajā pašā punktā, kur tika pārtraukts, un turpinās attīstīties iepriekšējā modelī un virzienā? Lai spriestu par šiem un citiem jautājumiem, kā arī mēģinātu prognozēt teātra turpmāko gaitu, uzrunājām trīs intelektuālus un talantīgus vidējās jeb spēka paaudzes režisorus ar ļoti dažādu pieredzi un centieniem – Kristu Burāni, Valteru Sīli un Reini Suhanovu.
Redakcija  

Valters Sīlis. Man pēdējā laikā ir rādījušies sapņi, ka satieku kolēģus, ar kuriem Itālijā strādāju kopā, esmu barā un mēs apkampjamies. Tātad kaut kādas zemapziņas ilgas eksistē un izpaužas sapņos. Sapņos par pūli, kurā esi. Man patīk pilsēta, pilna ar ļaudīm. Ir cilvēki, kurus tas nomāc, man tas vienmēr ir devis tādu – ah, es varu elpot! Un tas ir zudums, kuru, cerams, mēs kaut kad atgūsim.

Reinis Suhanovs. Pirms divām vai trim dienām man galvā sākās totālā revolūcija. Jo to pirmo mēnesi es pavadīju tāpat kā visi, tā vienkārši – okei, ir tāda situācija, tiksim galā ar to, pārlaidīsim un sāksim strādāt pa vecam. Tad nākamajā mēnesī sapratu – es galīgi neesmu e-vides cilvēks, bet tie e-pasākumi būs pa īstam, ir jāsāk pieslēgties un apjēgt, kas tas ir. Sāku atcerēties, ka mēs taču Homo Novus dažādu attālinātu formu izrādes skatāmies jau, piedodiet, 15 gadus. Un zoom izrādes nav pilnīgi nekas jauns, tās sen piedāvā Rimini protokoll un citi. Pēkšņi man bija tāds tā kā spēriens pa smadzenēm: paga, tā taču vienkārši ir noteikta vide un saskarsmes formāts tajā situācijā, kurā mēs esam. Un varbūt tiešām ir e-izrāžu iespējas.

Krista Burāne. Man laikam vispār nebija tādas sajūtas, ka mēs iesim uz priekšu pa vecajām sliedēm un atgriezīsimies tur, kur bijām. Es ārkārtīgi entuziastiski uzreiz uzņēmu karantīnu (smejas), ieslodzījumu. Pirmkārt, tik fantastiski – laiku, ko pavadīji, skrienot no vienas sapulces uz otru, no vienas tikšanās uz otru, tagad iegūsti domāšanai un it kā nekā nedarīšanai. Un tas ir ārkārtīgi auglīgs laiks, lai sāktu domāt par to, ko mēs varam radīt šajā situācijā. Kā jau tu, Reini, teici, mums vienkārši ir dota savādāka vide, kur mēs arī varam strādāt. Otrkārt, šo divarpus mēnešu laikā jau var novērot to, kā mainās ekrāna un e-vides lietošanas formas. Soļi tiek sperti strauji, un radošā domāšana vērsies vaļā daudz plašāk, būs citi formāti, kuri būs saistīti gan ar ekrānu, gan arī ar iziešanu ārā no tā, un tur veidosies kaut kādas burvīgas simbiozes, iespējams, pārkāpjot pāri tādai klasiski uzbūvētai izrādei, kādu mēs pazīstam… Ir sajūta, ka atvērusies ļoti liela telpa un tajā var iet un iet, un piedzīvot dažādas interesantas un vēl nezināmas lietas.

Protams, skumjas pēc dzīvās klātbūtnes arī vienā mirklī ir klāt, un skaidrs, ka mēs nevarēsim pastāvēt un nekad arī nekas nepastāvēs tikai ekrānā. Mēs maksimāli ātri atgriezīsimies pie cilvēku klātbūtnes. Bet gribētos, lai mēs novērtējam iespēju domāt lēnām, ko, man liekas, šis laiks piedāvā. Ja mēs ļaujam sev, protams. Ja mēs pēc inerces nedzīvojam tajā «strjomā», kas nāk līdzi no divarpus mēnešus senas pagātnes.

Valters. Mani vienu mirkli pārņēma sajūta… Tu esi mācījies un gadu gaitā apguvis, kā darīt skatuves darbu noteiktā formātā: ar lielu skatuvi, lielam cilvēku skaitam. Un tad ienāk prātā, ka tad, kad mēmo kino nomainīja skaņu kino, liela daļa cilvēku netika tālāk, patiesībā lielākā daļa nevarēja turpināt strādāt skaņu kino. Vai, kad elektrovilcieni nomainīja tvaika lokomotīves, tad lielākā daļa lokomotīvju firmu beidza eksistēt un vietā nāca jaunas. Un tad jādomā, vai tu neesi tāda tvaika lokomotīve.

No otras puses, man liekas ļoti interesanti, ka teātra cilvēkiem jāpierod pie domas, ka viņi ir tādi paši mākslinieki kā lielākā daļa, un jāmēģina atrast veidu, kā strādāt tāpat, kā strādā grafiķi un instalāciju mākslinieki. Salīdzinoši nelielam skatītāju  skaitam. Nestrādāt ar baru, tomēr atrast veidu, kā savu radošo darbu vērst par mākslu. Tas arī ir pamata uzdevums. Teātra formas ir ļoti dažādas, tikai mēs pārāk bieži nodalām to, ko dara lielie institucionālie teātri un ko dara mazās mājas.