Sadarbosimies latviešu teātra vārdā!

MĀRA ĶIMELE

Manā jaunībā viss bija vienkārši, bijām mēs – teātra cilvēki, tie, kas ar un par teātri, un bija viņi – kompartijas komiteja, ministrija, dažādi ideoloģiskie uzraugi, tie, kas pret teātri. Recenzijas par izrādēm, saprotams, rakstīja mūsējie, tie, kas par teātri. Tagad viss ir sarežģīti, katrs cīnās par savām vajadzībām.

Tie teātra zinātāji, kas elpo kopā ar teātri vai ir piesaistīti konkrētai avīzei, ētisku apsvērumu dēļ kritikas neraksta, bet gribētos, lai raksta tieši viņi! Tās būtu pārdomas pēc izrādes, dalīšanās atklājumos, jautājumi izrādes radītājiem. Sadarbība.

Nekas tāds nemaz nav iespējams, ja ir pienākums kritizēt un kārdinājums pašapliecināties. Protams, tā ir arī bauda – publiski norāt kādu no «slavenajiem», izsmērēt pa sienām vai tieši otrādi – uzcelt debesīs kādu smukulīti, paspīdēt ar internetzināšanām. Tas ir tik patīkami, ka cilvēks nespēj sev atteikt.

Gribētos lūgt kritiķus saprast, kādēļ katrs no jums ar to nodarbojas, godīgi saprast, pašam priekš sevis.

Kas tas par amatu – kritiķis? Pienākums nosodīt, pateikt slikto? Kādēļ ne teatrologs? Ir filologi, muzikologi un daudzi citi zinātāji. Mans piedāvājums – teātraviedis un nevis kā pārlikums no krievu «teatroved», bet lietojot latviešu vārdu «vieds, vest» ar nepārprotamu sanskrita sakni (indiešu gudrības grāmata Vēdas).

Amats «kritizētājs» rada nevis vēlmi tikt skaidrībā par izrādē esošo vai neesošo, nevis vēlmi izprast, ieteikt citiem, bet sodīt nepareizos aktierus un režisorus un, protams, pie reizes parādīt sevi. Tas, pašam nemanot, var radīt profesionālu saslimšanu – pārākuma un nesodāmības apziņu, bezatbildību. Esmu pārliecināta, ka kritiķi neapzinās ārdošo un iznīcinošo efektu, kāds ir daudzām kritikām.

Ko gribētos izrāžu veidotājiem?

– Lai katrs no jums laiku pa laikam pasēdētu mēģinājumos gan sākuma posmā, kad notiek analīze, gan vidusdaļā, kad veidojas loma.

– Lai jūs skatītos izrādes vairākkārt.

– Lai jūs neskatītos pirmizrādes, jo tie ir svētki teātrim un nav savienojami ar punktu pelnīšanu.

– Lai pirms kritizēšanas jūs sev atzīmētu, kas izrādē ir vērtīgs.

– Lai jūs prastu atšķirt režisora un aktiera nopelnus no lugas nopelniem un otrādi.

– Lai spētu atšķirt aktiera veikumu no režisora veikuma.

– Lai mācētu atšķirt un novērtēt aktiera spēju darboties tēlā, nevis slavētu paštēla tiražēšanu vai primitīvu aktivitāti.

– Lai jūs spētu novērtēt izrādes jēdzienisko kompozīciju, stilistiku un citu izteiksmes līdzekļu lietojumu.

– Lai kritikas par izrādēm sauktos par recenzijām vai atsauksmēm.

Lai tiktu skaidrībā par izrādi – šo daudzo mākslu apvienojumu, kuru kopā satur dzīvais cilvēks, bez šaubām, ir vajadzīgs pabiezs kultūrslānis. Esmu pārliecināta, ka daudzi no jums apmeklē koncertus, izstādes (protams, ir redzējuši Leonam Bakstam veltīto izstādi Rīgas biržā – nav iedomājams, ka teātra kritiķis to būtu palaidis garām), regulāri klausās ļoti kvalitatīvo mūzikas kolēģu radioraidījumu Orfeja auss, apmeklē Homo Novus piedāvātās izrādes, lasa lugas un visādi citādi uztur sevi līmenī.

Novēlu mums visiem sadarboties Latvijas teātra vārdā!

ALVIS HERMANIS

Sāksim ar to, ka mēs esam pretējās nometnēs, jūs esat mūsu vērtētāji, tātad it kā esam, it kā neesam un tomēr esam. Un es pats labprāt pajautātu kritiķiem – kāpēc viņi vienmēr pārliecināti, ka visu zina? Man tas šķiet ļoti aizdomīgi. Tik reti kāds no kritiķiem pieļauj iespēju, ka viņš varētu arī kaut ko nezināt, ka var būt kādas citas zināšanas, cita gaume, cita saprašana, kas ir ārpus viņa pieņemtās paradigmas. Šeit var būt salīdzinājums ar zinātni. Proti, zinātnē ir tāds jēdziens – slēgtā sistēma. Kritiķi visbiežāk apskata jebkuru izrādi saskaņā, tā sakot, ar slēgtās sistēmas parametriem – saviem priekšstatiem. Bet viena no mākslinieka būtības pazīmēm ir tendence pārkāpt slēgtās sistēmas robežas, tās paplašināt, darīt kaut ko neierastu, skatīties uz pasauli no cita rakursa. Te rodas tā pretruna... kritiķis parasti uzvedas līdzīgi tam kā drēbju veikalā. Viņš visu uzlaiko, un, ja kāds apģērba gabals viņam it kā nepiestāv vai neder, tas automātiski tiek nosaukts par sliktu.

Citiem vārdiem, man liekas, ka kritiķim trūkst ziņkārības pieņemt un pieļaut iespēju, ka varētu būt kaut kas tāds, ko viņš nezina, mēģināt ieraudzīt izrādi kā jaunu teritoriju, kur vēl nav būts, mēģināt saprast ieceri adekvāti veidotāja viedoklim. Es, piemēram, lasot kritiku, tiklīdz saklausu šo viszinošo vērtētāja toni, momentā sajūtos kā skolā pie tāfeles, gaidot norādes vai atzīmes. Tad uzreiz arī zūd interese lasīt tālāk. Jo neesmu ar mieru, ka manu darbu vērtē no tādām pozīcijām. Zināšanas tomēr katram cilvēkam ir atšķirīgas, protams, ja tādas vispār ir. Bet nu... (pasmaida) nav jau tā, ka visus kritiķus vajadzētu nošaut. Domāju, ja aplūkosim teātra pasauli kopumā, tad tieši kritiķi ir tie, kas kuļ to ūdeni, veicina mutuļošanos sabiedrībā, ne tikai informē cilvēkus, bet arī provocē.

Visinteresantāk lasīt kritiku, ja teksta autors veido tekstu kā mākslas darbu, tad to var lasīt kā eseju. Bet ja vienkārši atstāsta izrādi, kas ir bijis redzēts, ko atceras, mani tas neuzrunā. Tā, starp citu, ir rietumnieku nelaime. Jo viņi pārstāsta, bieži vien primitīvi, ko ir redzējuši, un saliek atzīmes. Es domāju, ka Austrumeiropas kritika ir pārāka, ir tradīcijas, kas balstās nopietnā teātra analīzes skolā, un tā joprojām ir dzīva. Taču es ļoti labi apzinos, ka mūsdienu laikrakstos, žurnālos netiek tā latiņa ieturēta, kritiķiem nav iespējas riktīgi izvērsties. Esmu draugos ar kritiķiem no dažām valstīm, piemēram, ar Romānu Dolžanski no Maskavas, un zinu, ka mūsdienu apstākļi pārvērš kritiķus teju par reportieriem.

Varbūt tāpēc, ka māksla kļūst par biznesu?

Jā, protams, māksla nu ir bizness, un komercializācija iespaido ne tikai praktiķus, bet arī teorētiķus – tas ir skaidrs.

Tagad jebkurš skatītājs var rakstīt internetā savu viedokli. Vai šī tendence perspektīvā nevar iznīcināt kritiku kā profesiju?

Labs jautājums. Piemēram, kad vienu brīdi internetā parādījās Pauls Bankovskis ar savu viedokli, man personiski bija daudz interesantāk lasīt viņu nekā virkni profesionāļu vērtējumu. Īstenībā varbūt tieši tāpēc, ka cilvēki no malas iesaistās diskusijā, nevis cenšas spriest pēc profesionāliem parametriem. Varbūt tas būs pārsteigums, bet jāsaka atklāti, ka ļoti daudzu izrāžu mērķis ir izraisīt kādu polemiku sabiedrībā, nevis iegūt Spēlmaņu nakts nomināciju. Aktīva skatītāju domāšana bieži vien ir daudz svarīgāka par kādu skolniecisku vērtējumu. Piemēram, pirms gada mūžībā aizgājušais režisors Liks Bondī (viņš ir no tās vecmeistaru paaudzes kā Pēters Šteins vai Klauss Peimans), ar kuru man bija tuvas attiecības, mūsu pēdējā telefonsarunā teica, ka izrāde ir izdevusies tad, ja publika saiet matos, nevis tad, kad visi ceļas kājās un skaļi kliedz bravo.

Bet vai tev ir bijis kaut vai viens gadījums, kad kritiķis ir pilnīgi sapratis tavu izrādi?

Protams, bija. Tomēr tik daudzi gadi ir pavadīti šajā profesijā. Bet vēlams jebkuram režisoram, aktierim pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no atkarības – ko uzrakstīs, kā tevi novērtēs? Jo ātrāk uzaudzēta bieza āda, jo labāk, tāpēc ka mākslinieku tomēr ļoti traumē un paralizē negatīva kritika. Grūti tad ir iet uz darbu, nodarboties ar smalkām substancēm, ja visu laiku tevi žņaudz negācijas.

Kāpēc uz jautājumiem par kritiku atsaucās tikai viens režisors no tiem, kam aizsūtīju jautājumus?

Būsim godīgi, nekādas lielās draudzības starp kritiķiem un režisoriem jau nav. Ko tur izlikties. Visi jau grib pozitīvās recenzijas. Bet aktieri, zini, ir daudz atkarīgāki, kā esmu ielāgojis. Režisori jau pēc rakstura ir lecīgāki, untumaināki, uz konfrontāciju orientēti. Ar aktieriem ir citādi. Esmu, piemēram, ievērojis, kā tas bija vēl vecos laikos – aktieriem pirms pirmizrādes nav uzticības režisoram. Viņi visu dara, bet var just, ka viņi režisoram neuzticas un apšauba visu viņa piedāvāto. Tikai tad, kad ir saņēmuši pozitīvas recenzijas, viņi arī akceptē režisoru. Tas mani savulaik pārsteidza, likās, ka tā ir teju nodevība. Bet nu tādi viņi ir, tā daba ir tāda. Zini, aktieri ir kā sievietes, režisori – kā vīrieši. Aktierim nudien ir ļoti svarīgi, ko par viņu domā, tie labie vārdi ir ļoti vajadzīgi. Bieži vien režisors liek aktierim veikt pa īstam profesionāli sarežģītus uzdevumus, ko kritiķis varbūt pat nespēj novērtēt, tik un tā aktierim ir būtiskāk, lai kritiķis viņu uzslavē. Nu, jā, šī profesija ir ļoti atkarīga, ko lai dara.

Ja pazustu kritika, vai tas ietekmētu teātri?

Domāju, kamēr pastāvēs teātris, tikmēr pastāvēs arī tie, kas vērtēs. Citiem vārdiem, tas neizskatās ticami, ka kritika varētu pazust. Cita lieta, ka palielināsies konkurence ar blogotājiem, domāju, ka konkurence ar šiem kritiķiem pašdarbniekiem būs sīva. Vispār jāuzsver, ka gan profesionāļiem, gan skatītājiem interesantāk lasīt tādu kritiku, kur rakstītājs recenzijā izpaužas kā personība, kad lielā mērā tiek aprakstīta nevis izrāde, bet pats rakstītājs, ja autors veido tekstu kā mākslas darbu, ja tā ir sava veida eseja. Tāpat kā režisoram nav iespējams paslēpties savā izrādē, tāpat jebkurš kritiķis ir manāms viņa darbā: izlasi recenziju, un viss ir skaidrs par viņu kā cilvēku. Jo vairāk šī persona izgaismojas, jo citiem interesantāk lasīt. Tad režisoram arī ir interesanti lasīt viedokļus, kam pats nepiekrīt. Atceros, Pēterburgā bijām ar izrādi Kaija, tolaik vēl bija tā saucamā pēcizrādes «apspriešana», krievu kritiķus mūsu izrāde ļoti samulsināja, un patiesi bija interesanti klausīties, kā viņi gānīja, teju par to ņirgājās. Kritiķiem jau arī jābūt šovmeņiem. Paskatāmies pasaulē! Viņi ir visur, politiķi taču arī uzvedas kā šovmeņi. Mums, nabaga māksliniekiem, arī jāraisa interese visos veidos. Kritiķi droši vien nav nekāds izņēmums.

Nobeigumā, ko tu gribētu pateikt kritikai tādu ļoti personisku, varbūt kaut ko novēlēt.

Tagad būs kaut kāda pretruna tam, ko es pateicu. No vienas puses, kritiķi uzvedas tā, it kā viņi visu zinātu, nepieļauj pat izskatīt iespējas, ka režisors ir atvērts kaut kam jaunam. No otras puses, kritiķim ir jābūt drosmīgam, atklātam, tiešam un personiskam. Bet varbūt te nemaz nav pretrunas?

Bet mums jau arī ir cita prakse nekā, piemēram, Ņujorkā, kur viena avīze būtībā izšķir izrādes likteni. New York Times kritiķis izlemj vienpersoniski, vai izrāde paliks repertuārā ilgāk par pāris nedēļām vai ne. Pie mums viedokļu ir daudz un tie ir dažādi, un, jo vairāk sabiedrība tiek iesaistīta diskusijās, jo labāk mums visiem. Zini, ja man būtu pārliecība par reinkarnāciju, es kādā no savām dzīvēm arī gribētu būt teātra kritiķis.

ĢIRTS ŠOLIS

Kas ir profesionāla kritika?

Argumentēts pieredzējuša skatītāja, žurnālista (jomas profesionāļa, eksperta) analītisks viedoklis par redzēto.

Kad un kāpēc lasāt kritiku par kolēģu darbiem?

Visbiežāk, izvēloties, ko apmeklēt un ko ne. Arī lai salīdzinātu savu viedokli par redzēto ar citiem.

Vai kritikai jākalpo pirmām kārtām teātra mākslas attīstībai, definējot radošā darba plusus un mīnusus, vai arī tās uzdevums ir informēt skatītāju, audzināt tā māku skatīties izrādi?

Profesionālai kritikai būtu jāsaglabā spēja ietekmēt abus minētos punktus.

Ja šī profesija pazustu, vai tas kaut kā ietekmētu teātra eksistenci?

Visdrīzāk šī profesija pazudīs tikai reizē ar teātra žanru kā tādu. Vienmēr būs kāda autoritāte, kuras viedokli gribēs dzirdēt, ieklausīsies. Vienmēr būs kāds, kuram liksies svarīgi paust savu viedokli publiski.

Vai varat definēt pārmaiņas šodienas teātra kritikā, salīdzinot ar gadsimtu miju?

Manuprāt, kritika ir kļuvusi tendenciozāka, lišķīgāka, (nevajadzīgi) informatīvāka, paviršāka. Tajā pašā laikā brīvāka, emocionālāka, drosmīgāka.

Vai ir kāds kritiķu darbs, kas jūs patiesi ir uzrunājis?

Uzrunāja kritikas skolu salīdzinājums. Par apvienības umka.lv izrādi Show Your Face

http://chicagotheaterbeat. com/2011/01/15/review-betontanc-and-umka-show-your-face-mca/

http://www.diena.lv/arhivs/nekritisks-upuris-12807441

Ko jūs gribētu paust Latvijas kritiķiem?

Liels lūgums vairīties no sižeta pārstāstīšanas. Īpaši – mazāk zināmu autoru darbiem.

Režisoriem jautājumus uzdeva Maija Svarinska

FELIKSS DEIČS

Kā mainījusies kritika kopš pagājušā gadsimta otrās puses?

Ļoti mainījusies. Tai arī bija jāmainās, jo lielas izmaiņas ir notikušas teātrī. Izrādes pamats tagad ir pavisam cits. Vai arī ir atnākušas no pagājušajiem laikiem tās lugas, ko mēs nezinājām un neiestudējām. Šīs izmaiņas ir kardinālas, jo gandrīz pazudis sižets un svarīgs ir nevis kopējais, bet personiskais. Un tāpēc ir mainījies teātris un ir atnākusi jauna režisoru paaudze. Savulaik Latvijā bija trīs četri svarīgi režisori, tagad viņu ir milzīgs daudzums, ar dažādu domāšanu, dažādām skolām. Tā ka arī vērtēšanas kritērijiem bija jāmainās. Cits jautājums: kā viņi ir mainījušies kritikā. Jo man šķiet, ka kritika tam nebija gatava. Tāpēc Lilijas Dzenes laika kritika un tagadējā kritika ir diametrāli atšķirīgas lietas. Diemžēl ir aizgājusi kultūra. Tas ir ļoti svarīgi. Reizēm es lasu lietas, kuras es nekad nevarētu izlasīt Lilijas Dzenes vai Andas Burtnieces rakstos. Teātra kritika ir kļuvusi prasta gan pēc gaumes, gan pēc jēgas. Man ir tāda sajūta, ka jaunie kritiķi īsti nemīl teātri.

Vai ir izmaiņas arī kritikas profesionālajā kvalitātē?

Jā. Man liekas, ka tagadējā kritika ir nedaudz virspusēja. Tā pievēršas sīkumiem, bet nevar atrast to kopējo, kurā vienojas izrāde. Termins «pētīt» nav attiecināms uz tagadējo kritiku. Viņi nepēta, viņi pārstāsta savas sajūtas, nesakopojot veselumā to, ko izrāde dara vai nedara. Ir ļoti svarīgi izcelt veselumu. Šī analīze nenotiek. Viņi paliek pie detaļām.

Mūsdienu kritiķi nepēta aktieri. Piemēram, Jaunatnes teātrī bija izrāde Sarunas Šteinu namā par klāt neesošo fon Gētes kungu, kurā spēlēja Dina Kuple. Viņa lieliski spēlēja ne tikai ar vārdiem, bet arī viņas rokas bija kas unikāls. Tas, kā viņa turēja rokās kafijas tasīti, dažādās situācijās bija atšķirīgi. Pēc rokām varēja saprast visu. To reti kurš pamanīja, taču Lilija Dzene recenzijā minēja, ka par šīm rokām varētu uzrakstīt veselu leģendu. Lūk, tādu lomas izpēti jaunie kritiķi nespēj veikt, nemāk, nezina, nejūt, nesaprot. Un tas nav tikai nezināšanas dēļ, tā ir arī nemācēšana redzēt, sajust. Tādu precīzu analīzi es pēdējā laikā neredzu. Agrāk tas, ar ko aktieris strādā, kā viņš sasniedz savus rezultātus, bija skaidrs, jo par to rakstīja. Rakstīja gan Anda Burtniece, gan Lilija Dzene, gan Maija Augstkalna – visa vecā kritiķu kopa bija ļoti uzmanīga un mācēja redzēt. Agrāk izrādē kritiķi redzēju trīs četras reizes – pirms rakstīja, pat ja bija jāuzraksta ātri, viņi skatījās vairākkārt. Tagad kritiķi vienreiz noskatās un uzreiz raksta, un tas ietekmē saturu.

Ko jums personīgi dod vai ir devusi kritika?

Agrāk deva diezgan daudz. Pirmām kārtām sajūtu par to, kas es esmu, vai mani saprot. Kad strādāju Jaunatnes teātra krievu trupā, mūs galvenokārt skatījās Maskavas kritiķi. Tā bija Natālija Krimova, Tatjana Šah-Azizova, tādi īpaši cilvēki, kuri precīzi redzēja, tāpēc varēju sevi palabot, saprast. Es domāju, ka kritika ir ļoti svarīga. Teātris ir ļoti atkarīgs no kritikas, jo tā ļauj sevi novērtēt, saprast, pārorientēt, kaut kā mainīties. Jābūt atbildīgam par to, ko raksti. Un ja esi uzrakstījis, to jau vairs neizlabosi. Man bija unikāls gadījums. Izrādē Toms Sojers aktieris salauza kāju, un burtiski stundas laikā man vajadzēja ievest izrādē citu aktieri. Un kā par nelaimi tieši uz šo izrādi atnāca Edīte Tišheizere. Drīz pēc tam es lasīju recenziju, kurā viņa raksta, ka izrāde ir normāla, bet to vajadzēja saukt nevis Toms Sojers, bet Krustmāte Pollija. Jo krustmātes atveidotāja visu izrādes smagumu bija uzņēmusies viena, pat mizanscēnas mainīja, lai tikai nospēlētu konkrēto izrādi. Bet tā bija izeja no situācijas, tā nebija izrādes ideja. Un es esmu ļoti pateicīgs, ka Edīte to pamanīja un uzrakstīja tieši to, kas patiešām bija šajā izrādē. Viņa skatījās šo izrādi, un tā bija tieša pieslēgšanās tam, ko tu skaties, un saprašana par to, kas notiek, un pilnīgi pareiza reakcija. Es viņu toreiz vēl nepazinu, citādi būtu uzaicinājis uz «īsto» izrādi.

Šajā kontekstā vēlos pateikties Gunai Zeltiņai. Jaunatnes teātrī nodarbojos ar režiju galvenokārt bērnu izrādēs. Reiz paņēmu Ludmilas Petruševskas lugu, kas bija pavisam jauna dramaturģija, jaunā formā, valodā, savstarpējā komunikācijā, tas bija riskants pasākums. Un pirmais cilvēks, kas to saprata, bija Guna Zeltiņa. Man tas bija ļoti negaidīti un ļoti svarīgi. Viņas uzrakstītais un sajustais bija ļoti precīzs un pašā laikā. Pēc viņas kritikas sapratu, ka varu nopietni strādāt, ka režija varētu būt mana profesija.

Šobrīd kritika ir novērtējoša – labi, slikti, bet bez analīzes. Manai izaugsmei tā absolūti neko nedod. Tāpēc maz zinu un maz lasu šodienas kritiku. Internetā meklēt negribas un nevajag, jo tur tā ir tāda pati kā viss internetā – nejauša, nepārdomāta, mirklīga.

Kādu jūs paredzat kritikas attīstību nākotnē?

Ziniet, te ir svarīgi, kā jaunie kritiķi ir mācījušies. Bet man liekas, ka pārsvarā visi jaunie kritiķi ir Silvijas Radzobes skolēni un tāpēc noteikts uzstādījums viņiem ir ielikts mācību procesā. Viņi visi ļoti ļaujas iespaidiem, tur ir maz analīzes, bet pārsvarā sajūtas un iespaidi. Kritikai tas ir slikti. Kā jau teicu, ir nepieciešama analīze – kā uzbūvēts, kā izveidots, kāpēc tiek panākts tas vai cits rezultāts. Lūk, šo analīzi gandrīz neviens no viņiem neprot. Tagad ir arī sarežģītāk, jo ir mainījusies pati dramaturģijas struktūra. Tagad ir ļoti grūti izlobīt galveno.

Man kritikas nākotne liekas smaga. Es neredzu stingru pamatu. Agrāk tāds pamats visiem bija Lilija Dzene, viņas analītiskais prāts, viņas spēja just teātri. Viņa ne tikai rakstīja, bet viņa radīja arī toni, kopēju līmeni kritikai. Tagad tāda cilvēka nav.

Vidējā paaudze maz raksta. Silvija Radzobe raksta pietiekami, viņa mēdz būt ļoti interesanta un precīza, taču biežāk pār viņu valda sajūtas. Ja viņa sajūt un ja viņa ir labvēlīga pret cilvēku, viņa var dot vairāk, nekā viņš ir pelnījis, ja ne – var viņu iznīcināt. Viņa ir ļoti subjektīva. Kritiķim ir jābūt subjektīvam, bet viņa ir pārlieku. Vai nu mīlulītis, vai ne.

Kā absolūti patīkamas atceros sajūtas, piemēram, no Andas Burtnieces recenzijām, viņa nekad neapvainoja cilvēkus, viņai bija cieņa. Bet jaunajiem mēdz būt graujoša necieņa pret to, par kuru viņi raksta. Kritiķis nedrīkst atļauties sev tādu attieksmi. Tas ir ārpus kritikas, tomēr viņi to nejūt. Visā subjektīvismā tas ir pats šausmīgākais ļaunums, kas var būt kritikā.

Kā jūs domājat, vai kritikai ir savs noteikts mūžs?

Domāju, ka laba kritika paliek, jo tā ir laba literatūra. Ja tā ir uzrakstīta skaidri un sakarīgi. Tā kā, piemēram, Modesta Pisareva kritika par Veras Komisarževskas teātri. Tāpēc ka viss pārējais aiziet debesīs. Ja kritika ir ar literāru vērtību, tā paliek mūžīgi kā bijušā fiksējums. Un pateicoties tai, var saprast, kas ir bijis.

Jautājumus uzdeva Ieva Anševica