Pēdas teātrī

Cirks un dramatiskais teātris šķiet attāli mākslas veidi, tomēr to asinsrite ir neticami smalki savijusies. Dažādos avotos sastopamas norādes, ka cirka pirmsākumi meklējami ap mūsu ēras 5.–14. gadsimtu, no laukumu teātros dominējošā farsa pārņemot parodiju, tiešu sarunu ar publiku un spilgtu aktiera vizuālo tēlu. Vēlāk savu pienesumu cirka attīstībai sniedza viduslaiku karnevālu tradīcijas, vedinot atbrīvoties no ierastās dzīves notikumu kārtības, kā arī itāļu commedia dell’arte. Cirks kļūst par patstāvīgu mākslas veidu, bet 19. un 20. gadsimta mijā top par ideju un izteiksmes līdzekļu «banku» citām mākslām.

19. gadsimta beigu māksla, raisīdamās vaļā no konvencijām, sastingušām formām un reglamentētām sistēmām, glābiņu un iedvesmu meklē karnevālā, cirkā, mūzikholā un marionešu šovos. To ietekmē top jaunas mākslas izpausmes un formas, bet esošie izklaides veidi pārvēršas par savdabīgām mākslinieciskām laboratorijām, kurās dzimst jaunā 20. gadsimta avangardiskā māksla, arī teātris. Visspilgtāk tas redzams kabarē kustībā, kas 19. gadsimta beigās strauji pārņem Eiropu. Kultūrtelpu papildina tādi mākslas virzieni kā futūrisms, ekspresionisms, dadaisms un sirreālisms. Modernisma mākslu raksturo vairākas pazīmes. Pirmkārt, tā ir mazo formu māksla, kam raksturīgs fragmentārisms. Otrkārt, tā ir subjektīva māksla, kas traktē izpildītāju kā autoru. Treškārt, tā ir ironiska, parodijā balstīta māksla. Lai arī nosauktajām pazīmēm nav tiešas sasauces ar cirku, tomēr, rūpīgāk aplūkojot, saskatāma noteikta līdzība: gan cirka priekšnesuma uzbūvē, gan numuru individuālā izpildījumā, gan attieksmē pret realitāti.

Lai izteiktu jauno, straujo laiku, 20. gadsimta sākuma modernās izrādes meklē veidus, kā panākt tempa paātrināšanu. «Dinamisms tiek panākts, «uzspridzinot» uzveduma vienlaidus episko plūdumu un sadalot to atsevišķās vienībās, kuras Sergejs Eizenšteins pēc cirka parauga ierosina nosaukt par atrakcijām.»^[1] Mērķtiecīga atrakciju savienojuma jeb montāžas rezultātā rodas jauna, no atsevišķajiem elementiem atšķirīga jēga. Nepieciešamība nodarboties ar īsu priekšnesumu vai ainu montāžu radikāli maina režijas profesiju, ļauj attālināties no priekšstata par teātri kā literatūrai pakļautu mākslu, pamazām padara režisoru par neatkarīgu mākslinieku un sava iestudējuma autoru.