Daudzveidīgais sabiedrības spogulis

Redzējuši vai neredzējuši, bijuši vai nebijuši – teju visi cilvēki zina, kas ir cirks. Izdzirdot šo vārdu, nereti mūsu metaforiskajā uztverē un vizuālajā atmiņā uzplaiksnī sarkandegunu klauni, zirgi ar spalvu rotājumiem, uz priekškājām stāvoši ziloņi, akrobāti pavisam niecīgos un vizuļojošos tērpos, kas izceļ to pārpasaulīgos ķermeņus. Bet kā saprast cirku, kas izmanto citus vizuālos un dramaturģiskos risinājumus un kura centrā vairs nav šo tradicionālo elementu? Kā tagad analizēt un kategorizēt redzēto, kā gūt skaidrību un rast atbildi uz jautājumu, kas tad ir un kas nav cirks?

Cirka definīcija ir dažbrīd mānīgs un maldinošs šķitums, jo definēšana kā princips ir pretrunā tā dabai. Domājot par moderno cirku (ko parasti saucam par tradicionālo), definēšana ir daudz skaidrāka – tas sastāv no noteikta veida priekšnesumiem, noteiktā formā un konkrētā norises vietā. Taču tuvāk mūsdienām sastopamies ar tā saukto jauno (Noveau Cirque) un laikmetīgo cirku, un līdzšinējā definīcija vairs neder. Tā vienmēr noved strupceļā – cirks ir kļuvis tik daudzveidīgs, ka, mēģinot to aptvert, izdodas noķert tikai tā fragmentus. Šobrīd akadēmiskajā diskursā^[1] cirka izrādi definē šai izpildītājmākslai raksturīgas prasmes – žonglēšana, akrobātika, ekvilibristika, klaunāde un citas –, kas attīstītas līdz izcilam veiklības līmenim. Tomēr tajā pašā laikā tiek radītas izrādes, kas izaicina arī šo definīciju, izvairoties no kādas cirkam raksturīgās disciplīnas izrādīšanas, bet saglabājot tam raksturīgo zinātkāro attieksmi un izaicinājumu.

Nereti cirka nomadiskā daba un atkāpes no «normalitātes» rada gan zinātkāru prieku (ko varētu pielīdzināt sajūtai par atgriešanos bērnībā), gan arī nepatiku un bailes no, piemēram, maskotajiem tēliem vai stereotipiskajiem priekšnesumiem ar dzīvniekiem, kas veic nepavisam ne dzīvnieciskas darbības. Cirks aicina atgriezties pie sajūtām un piedzīvot izrādi rāmi, ķermeniski, atstājot nostāk prātu un analīzi. Pagājušā gada vasarā festivāla Re Rīga! organizētajā cirka kritikas darbnīcā tas tika minēts kā arguments, viens no iemesliem, kādēļ teātra un dejas kritika visā pasaulē nelabprāt ķeras klāt cirkam. Šeit rakstīšanas tradīcija ir pavisam jauna, līdz ar to tai īsti nav noteikumu, pareizības vai nepareizības. Tādējādi brīvība kļūst par vienu no lielākajiem ierobežojumiem. Cirks ir sabiedrības spogulis, dažkārt savā savērptībā parādot precīzu tās atspulgu. Varbūt šobrīd vēl neesam gatavi ieraudzīt šo atspulgu?