Ieraudzīt un sajust

Cirks ir viens no mākslas veidiem, ar kuru man asociējas bērnība. Labi atceros, kā abi ar vecmāmiņu devāmies uz cirka izrādi. Klauni, dzīvnieki, virves staigātāji – tā bija spilgta pieredze, ko grūti aprakstīt. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi. Esmu mainījies pats, un ir mainījies cirks, tomēr nav mainījusies izpratne par cirku kā mākslas veidu, kuru piedzīvojam kolektīvi, kopā ar ģimeni un draugiem. Gribētos teikt, ka cirks ir draudzības māksla. Tas pārvar valodas robežas, spēj smīdināt un likt domāt, tas rada un izved cauri visdažādāko emociju spektram. Cirks paredz dialogu un sarunu. Nesen izdotajā grāmatā Rīgas cirks. Ieskaņa. 1888–1957 Māra Pāvula raksta: «Cirks parāda sabiedrību, vienlaikus no tās iedvesmojoties un to iedvesmojot.» (7. lpp.) Manuprāt, tas rāda cirku kā mākslu, kas ir empātiska, ieklausās sabiedrībā un cenšas sasniegt arī indivīdus.

Šā numura tēmā publicētajos rakstos un sarunās cenšamies izprast, kāda ir cirka nozīme mūsdienās, ievietojot šo mākslas veidu gan vēsturiskā, gan laikmetīgā kontekstā.

Rīgas cirkā satiekas pagātne un tagadne ar nākotni. Laiki nenoliedz cits citu