Pavasaris

Neticamais ir noticis, un šķiet, ka ziema varētu būt beigusies. Neticamais ir noticis, un Jaunais Rīgas teātris ir atgriezies jaunajās vecajās mājās un apmierināts ar tām. Cerams, ka tikpat neticami un apmierināti arī Valmieras teātris atgriezīsies mājās no savas trimdas.

Teātris kopš iepriekšējā numura joprojām ir teātris. Un arī drāmas ārpus tā sienām, laiktelpā, ko saucam par teātra virtuvi, nenorimst. Dažbrīd šķiet, ka tām tiek tērēts pat vairāk radošas enerģijas nekā iestudējumiem, jo Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris Kvadrifronā un Sibīrijas haiku Leļļu teātrī (starp citu, ievērojiet, ka šis ir pirmais Teātra Vēstneša vāks kopš atjaunotā dizaina ar Leļļu teātra izrādi uz tā!), šķiet, ir vienīgie šīs sezonas iestudējumi, kas ilgstoši dzīvojuši manā prātā izsaukuma zīmju formā. Te, pēc gandrīz vienbalsīgajiem mīlestības apliecinājumiem spriežot, jāpiebilst, ka Valmieras Jāzepu man nav sanācis redzēt.

Nekas nav stabilāks par pārmaiņām, vai ne?

Neilgi pēc tam, kad Krievija sāka karadarbību Ukrainā, kategorisms bija neizbēgama un pat nepieciešama ikdienas sastāvdaļa, mēģinot pasauli izkrāsot melnbaltu, turklāt asā kontrastā. Lai gan trešais kara gads izklausās joprojām tikpat šaušalīgi un absurdi, tuvākā pasaule lēnām atgriežas savās neviennozīmīgajās daudzdesmit pelēkā nokrāsās. Un tas, šķiet, nav ne labi, ne slikti, bet vienkārši dzīvi un, khm, demokrātiski. Bet pilnīgi droši varu teikt, ka varbūt tā šķiet tikai man.

Sveicot Rīgas cirku ar arēnas tribīnēm un oficiālo atklāšanas programmu, šoreiz Tēmā Cirks un teātris: pagātne, tagadne, nākotne raugāmies uz to abu mijiedarbi. Visburtiskāk tam pieķērusies Andra Rutkēviča, retrospektīvā putna lidojumā izceļot teātra izrādes, kurās izmantota cirka estētika vai elementi. Apaļā galda sarunā teātra, cirka un dejas pārstāvji spriež par laikmetīgumu visās trīs mākslas jomās un to saplūsmi. Tāpat lasāms vēsturisks Rīgas cirka attīstības pārskats, kā arī intervija ar platformas Around About Circus dibinātāju Valentīnu Baroni. Lai arēnas atklāšana ļauj arvien jauniem skatītājiem atrast ceļu uz Merķeļa ielu 4, kur lauzt savus priekšstatus par cirku un paplašināt mākslas robežas!

Nekas nav stabilāks par pārmaiņām, vai ne? Tāpēc no sirds priecājos, ka Teātra Vēstneša redakcijai pievienojusies Līvija Pildere! Un, kamēr mēģinu attapties no pārmērīgi smagās ziemas un apgūt jaunu dzīves lomu, uz laiku atdodu galvenās redaktores grožus atpakaļ Edītei Tišheizerei.