Politika, smiekli un sentiments

Igaunijas Krievu teātris ir piedzīvojis nopietnas pārmaiņas vadības līmenī. Kopš pagājušā gada septembra vidus par tā māksliniecisko vadītāju kļuva līdzšinējais Liepājas teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko, savukārt pēc uzvaras konkursā no 1. februāra par teātra direktori uz trim gadiem kļuvusi līdzšinējā direktores palīdze un attīstības vadītāja Anne Lī Peiva (Anne-Lii Päiv). Starp šiem notikumiem teātris paspēja nosvinēt 75 gadu jubileju.

Diezgan loģiski, ka preses virsrakstos galvenā tēma ir plānotās pārmaiņas vai arī solījumi tādas speciāli neorganizēt. Attiecībā uz Petrenko tika uzdots jautājums: «Vai viņš visu mainīs?» Pēc jaunās direktores uzvārda publiskošanas presē parādījās mierinājumi: «Nopietnu izmaiņu noteikti nebūs, galvenais – saglabāt trupu», «Nākamā direktore: Krievu teātris neplāno mainīt nosaukumu», «Krievu teātris – neatņemama Igaunijas kultūras ainavas daļa».

Šā raksta mērķis ir notvert vismaz aptuvenu priekšstatu par Igaunijas Krievu teātri pirms pārmaiņām un laikā, kad tās sāka notikt, spriežot pēc vairākām repertuāra izrādēm, kas patlaban veido teātra seju.

No demonstrācijas dzirdamās skaņas nepārprotami sasaucas ar Krievijas propagandas pasākumiem

Ikdienas izrādes, ne pirmizrādes, ne vienmēr izpārdotas, kādas tās pavērās manām acīm, pašā februāra sākumā četrus vakarus pavadot pašā Tallinas centrā, ēkā ar ļoti greznu interjeru. Starp citu, gan atrašanās vieta, gan patīkamais izskats vēl gluži nesen nolika teātri nepatīkamas diskusijas centrā, kad radās jautājums, vai tik ekskluzīvā vietā jāatrodas krievu teātrim. Diskusija gan samērā ātri apklusa, bet no konteksta varēja saprast, ka tā nenotiek pirmo reizi.