Jaunā Māra
Pieturas ceļā uz iekšējo brīvību
Ķimele ir viens no brīvākajiem cilvēkiem, ar kuru jebkad ir nācies sastapties. Tieši tāpēc man ārkārtīgi gribas vismaz mēģināt, vismaz nojaust gan to, kas padara cilvēku iekšēji brīvu visnebrīvākajos nosacījumos, gan arī to, cik absolūta šāda brīvība var būt un vai to tomēr neierobežo saknes, gēni. Varbūt vēl kaut kas. Turpmākais būs nevis pētījums, bet leģenda, koncentrēšanās, lai iztēlotos. Un tieši tapšanas laiku. Jo iztēloties man ir diezgan viegli. Ar divpadsmit gadu nobīdi esmu sekojusi Mārai gan skolā – Rīgas 45. vidusskolā, gan augstskolā – Valsts Teātra mākslas institūtā jeb GITISā Maskavā. Māras jaunība iekrita īsajā un aprautajā Hruščova atkušņa laiciņā, manējā – bezcerīgajā stagnācijā. Tikpat mums šeit ir bijušas kopīgas skolotājas, bet Maskavā esam staigājušas pa tām pašām ielām, sēdējušas vienā bibliotēkā un droši vien pīpējušas tajās pašās vārtrūmēs. Tāpēc, neņemiet ļaunā, tas būs arī mans stāsts.
Atlika atmūķēt prastu atslēgu, lai tukšos, saules caurstrāvotos un nepiedrazotos bēniņos lasītu… Raini
BĒNIŅU UN GALERIJU BĒRNI
Rīgas 45. vidusskola atradās pie Gaisa tilta: braucot uz Juglas pusi, pēdējās divas ir bijušās Ērenpreisa rūpnīcas strādnieku mājas (tur otrajā stāvā mūsu ģimene dzīvoja), bet dziļāk aiz tām, pa gabalu no ielas slējās gandrīz vai pils ar tornīšiem un augstām ģēvelēm – skola, no kuras gan pēdējā gadā nācās pārcelties uz jauno tipveida ēku aiz VEF Kultūras pils. Gluži iespējams, ka, piespiedusi degunu loga rūtij, esmu skatījusies, kā turpat manu acu līmenī pa tiltu skrien skolniece, formas tērpa priekšautam plivinoties. Visticamāk, viņa skrēja no skolas uz mājām, jo, iznākot no tās pils, citādi šajā pusē jau nebija vērts kavēties troksnī un kvēpos starp dzelzceļu, Sarkano zvaigzni, kur taisīja velosipēdus, VEF korpusiem un netālo Vagonrūpnīcu. Otrpus Gaisa tiltam bija Māras bērnības pasaule, pavisam citāda – Lakstīgalu ieliņa un Lielie kapi, vēl nenopostīti, ar arhitektoniski skaistām kapličām, čuguna mežģīņu iežogojumiem, it kā aizlauztām kolonnām, kas simbolizēja nelaikā pārtrauktu dzīvi un ļoti tālu perspektīvu. «Saule rietēja tieši kapos,» viņa saka Ievai Strukai grāmatā Sarunas ar Māru Ķimeli.