Te nu mēs esam, Džon...

Kādreiz, senos laikos, mēs ar Regnāru strādājām kopā. Visu. Laiku. Bet tas bija pietiekami sen, lai vispār vairs nebūtu taisnība, tāpēc sarunai piekritu bez lielas tielēšanās.

Vēlāk, šifrējot ierakstu, atcerējos amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones dzejoli Split the Lark – and you’ll find the music (burtiski tulkojot – uzšķērdiet cīruli, un jūs atradīsiet mūziku), kura pēdējās rindiņas uzdod lasītājam jautājumu – vai tas, ka, uzšķēržot putnu, mūziku neatrodam, nozīmē, ka tādas mūzikas nemaz nav bijis?

Cīrulis šajā kontekstā var būt gan režisors, gan izrāde, gan māksla vispār un gan jau vēl kaut kas. Uzšķērst var visu. Vai tas ir pareizi, vai to vajag – to lai izšķir kāds augstāks kritiķis.

Anta Priedīte. Visi zina, kā tu esi režisors, tāpēc parunāsim par to, kā tu neesi režisors. Aigars (scenogrāfs Aigars Ozoliņš – red.) man deleģēja jautājumu par mašīnu izrādē Trīs draugi – proti, tā esot neglītākā mašīna, ko viņš redzējis uz teātra skatuves; un tās neglītums panāk, ka cilvēki skatās tikai uz aktieri, jo no mašīnas ir palicis pāri tikai jēdziens. Tas ir kompliments, es nojaušu.

Regnārs Vaivars. Apzināti. Es nojaucu to, ka teātrī tiek lietots tāds līdzeklis kā mašīna uz skatuves, kas vienmēr ir diskutabli, jo tad ir jābūt arī visai pārējai realitātei.

Anta. Runājot par vizualitāti un konkrēti to, ka jūs pēc salīdzinoši gara sadarbības posma šķīrāties, jo tu tik ļoti redzi izrādi visās jomās, ka tev nevajag blakus citu profesiju māksliniekus?

Regnārs. Labi, es izstāstīšu, kā es kļuvu par scenogrāfu.

Anta. Ne tikai, tu vienā brīdī pārņēmi visas jomas.

Regnārs. Jā, bet uz mani tai brīdī šķībi skatījās, un teātru vadība bieži bija pret. Redzi, agrāk es dzēru. Klusiņām, nemanāmi, bet praktiski visu laiku – tā kā tajā Vinterberga filmā (Vēl pa mēriņam), visu laiku tā laimes doza. Un tad vienā dienā biju spiests pieņemt veselīgu lēmumu. Un, kad cilvēks beidz lietot alkoholu, tad izrādās, ka viņam pēkšņi ir bezgalīgi daudz brīva laika. Un es sāku domāt par teātri kopumā, par izrādi kopumā – kāpēc es to daru, kā to daru, cik daudz lieka dažreiz daru un ka es stāstu stāstīšanas pēc, tāpēc, ka tas tā ir uzrakstīts. Bet es taču neesmu vienkārši lugas izpildītājs. Esmu suverēns mākslinieks, kurš runā par lietām, kas svarīgas man. Kāpēc man obligāti jāmēģina kaut ko atminēt? Vai tas ir svarīgākais, ko darīt, strādājot pie izrādes, – atminēt kaut kādu cietā rieksta vietu, par kuru tu nesaproti – kam šitais vajadzīgs? Un tad tas notika pats no sevis – sāku veidot izrādi no pašām saknēm, domāt arī par tekstu, scenogrāfiju, kustību, jo tas ir viens vesels. Nebija tā, ka es agrāk to nebūtu jutis, bet man agrāk bija diezgan vienalga par scenogrāfiju, par kostīmiem, par gaismu – to dara citi cilvēki, es viņus cienu un pieņemu to, ko viņi dara.

Anta. Atļaušos oponēt, ka tas nav tikai brīvā laika dēļ, jo arī pirms tam tu ļoti daudz jaucies visās profesijās.

Regnārs. Jā, es jaucos, bet, salīdzinot ar to, ko nozīmē darbs ar aktieri un materiālu, tas bija sīkums. Jā, es strīdējos, es biju skrupulozs, es biju neciešams, bet būtībā es vadījos no tā, kas man patīk vai nepatīk.

Anta. Aigars teica, ka Trīs draugos ar to mašīnu jau arī būtu bijis gana.

Regnārs. Faktiski jā, ar to pārējo es vienkārši gribēju parādīt, cik jaudīgs scenogrāfs es esmu. (Smejas.)