Mirkļuzņēmums divos cēlienos

Saruna ar Juri Bartkeviču bija paredzēta vēl pagājušājā gadā, bet aktieris izvairījās. Neesot īstā noskaņojuma, labāk runāt pēc plānotajām Dailes teātra viesizrādēm ar Lukaša Tvarkovska Rotkho Parīzē, Odeona teātrī. Viesizrādes bija ļoti veiksmīgas un, lūk, mēs runājam. Vienojamies, ka jebkura intervija ir mirkļuzņēmums, tādēļ šoreiz – aktiera portrets 2024. gadā. Diptihs.

Juris Bartkevičs. Reizēm es esmu runātājs, kad man kaut kas uz nerviem sakrīt. Diezgan bieži jau arī sakrīt. Bet tagad ir tāda sajūta… Es satiku vienu otru, kas vēl nebija satikts. Es jau vēl dzīvoju Parīzē… Vai tad nebūtu laiks atgriezties darbā?

Zane Radzobe. Jūs jau esat atpakaļ tikai dažas dienas.

Jā. Dažas dienas. Pēdējais posms bija pasmags. Lukašs [Tvarkovskis] ir baigais maksimālists. Pēc katras izrādes mums faktiski bija arī tās analīze. Nākamajā dienā, jo tur izrādes sākas astoņos, mēs vēlu beidzām, un metro iet līdz vieniem piecpadsmit. Nepaspēj vīnu iedzert. Kaut gan izrāde ir spēlēta gandrīz piecdesmit reižu. Bet galvenais jautājums jau allaž paliek: kā saglabāt to pirmreizīgo sajūtu. Tas ir vecs jautājums, bet šajā gadījumā pie visām lielajām instalācijām tā patiesības izjūta, kas vajadzīga spēlē… Pēc pirmās izrādes viņš teica – paklau, jūs jau labi spēlējat, bet viss pārāk skaidrs, pārāk pareizi, tā kā tādi meistari tenisā bumbojas – tagad es uz to pusi sitīšu, tagad uz to. Bet partneri tomēr vajadzētu ar kaut ko mazliet pārsteigt. Un, ja jūs tā komfortabli spēlējat, tad var nonākt pie tā, cik skaisti runājat dialogus. Bet kas ir tas, kas iekšā kutina, kāpēc jūs to darāt? Vecas patiesības.

Redzēs, kā tas jautājums Latvijā atsauksies, bet Hermanis bija ielicis Facebook Margaritas Ziedas atsauksmi^[1] par to, par ko Vācija bija tā uzšūmējusies, – kāda jēga iet uz teātri, ja neko neiegūsti? Un ka izpērk tikai vienu izrādi, jo visiem jau baigi gribas redzēt to dzīvo aktrisi, kas tur dzīvi spēlē, nevis garlaikojas.

Tas jau faktiski tādā tūrē ir galvenais – jāsaglabā izrādes spēja piesaistīt uzmanību. Artūrs [Skrastiņš] pirmajā izrādē teica: mēs kaut kā esam brīvi, bet nevaram kontaktu dabūt. Un tad kaut kā…

Skaisti Parīzē spēlēt mūža galvenās viesizrādes. Vita [Vārpiņa] teica, ka nevarot tā īsti apjēgt, ka mēs te tā Parīzē… Es saku – normāli, cilvēki sēž zālē tāpat kā Latvijā, klausās tevi. Mēs jau braucām strādāt, nevis jūsmot par Parīzi.

Es arī gribēju sākt ar Franciju. Tas daudz nozīmē teātra administrācijai, bet ko tas dod aktierim? Kaut vai tikai tādēļ, ka auditorija ļoti atšķirīga.

Tā tomēr ir pašapziņa. Neviens jau nedreb, visi savācas uz darbu. Bet dabīgi – kā uzņems, kā sapratīs? Zinot no nostāstiem, ka franču publika ir ļoti atturīga. Bet ja viņiem patīk… un šis bija tāds gadījums. Novērtējums mūs pārsteidza.