Divi putni mežā naktī

Piektdiena, 9. februāris. Liepāja. Aptuveni pirms stundas ir beigusies režisores Kristīnes Brīniņas jaunākā izrāde Gaišās naktis, telpu pamet pēdējie cilvēki, kuri piedalījās izrādei veltītā diskusijā. Tā tika plānota 45 minūšu garumā, bet runātāji aizrāvās, kas liecina par to, ka izrāde likusi domāt. Un tā tas patiesi ir – domīgs satieku Kristīni, abi esam pārguruši, ne tikai izrādes dēļ, abiem ik dienas ir pamatīga slodze, un patiesībā šis vakars sarunai ir vienīgais iespējamais. Pa ceļam uz mašīnu neko daudz nerunājam, aizbildinoties, ka taupām sakāmo, patiesībā es domāju, ka tā ir enerģija, ko mēģinām neizšķērdēt. Ceļš līdz Kristīnes mājām Cīravā ir garš, bet skaists, par spīti tam, ka ir piķa melna nakts. Man tā pat patīk labāk. Ceļi ir slideni, tāpēc braucam lēnām, cauri koku labirintiem un mežiem. Debesīs ir skaidri redzamas zvaigznes. Sajūta ir diezgan maģiska. To pārtrauc ceļā sastaptais šķērslis – baļķu griezējs. Kopumā tādus sastopam trīs, tie strādā arī pa naktīm, aiz tiem atstātie izcirtumi izskatās pēc slimības saēsta ķermeņa, skumīgi, bet par to mēs nerunājam, neko jaunu nepateiksim. Kad esam galā, baltā skaudībā noraugos apkārtnē, ir skaistāk, nekā es biju iztēlojies. Un tik tīrs gaiss. Kristīne sola izvest pastaigā pa mežu, bet abi īsti neticam, ka tas notiks. Iekšā ir patīkami un omulīgi, mājai sava aura un stils, kas nedaudz atgādina gadsimtu mijas slēpošanas namiņu stilu, tikai tajā ir daudz personisku lietu. Sadalām darbus, es sanesu malku un iekurinu krāsni, Kristīne pagatavo vēlās vakariņas, paēdam un iekārtojamies pie kamīna, lai patērzētu ar atlikušajām smadzeņu šūnām, kas vēl funkcionē par… patiesībā es nezinu, par ko. Par Kristīni zinu maz, un tas ir paradokss, jo viņa ir ļoti atvērts cilvēks un tomēr noslēpumains.

Igors Šelegovskis. Pastāsti, kur mēs esam!

Kristīne Brīniņa. Mēs esam meža mājā. Cīravas Mežērmaņos.

Igors. Mežērmaņi? Tie ir tā kā ērmi no meža?

Kristīne. Tā beigu beigās laikam sanāk. (Smejas.) Agrāk te dzīvoja mežstrādnieki.

Igors. Pagājušajā vasarā mēs darbojāmies Valmieras teātra festivālā, un vienā vēlā vakarā kopējā virtuvē tu pastāstīji par savu māju. Es atceros, kādā sajūsmā biju, tāpēc ļoti gribēju, lai tiekamies tieši šeit. Biju aizmirsis, ka te ir stikla siena. Jūs redzat rietu vai lēktu?

Kristīne. Rietu, bet daļēji tāpēc, ka tad, kad saule ir pusceļā, tā aizslēpjas aiz kokiem.

Igors. Man pilnīgi loģiski šķiet, ka tu dzīvo šeit. Tev ir gari mati, tu izskaties pēc elfa, kas dzīvo mežā.

Kristīne. Jā. (Smejas.)

Igors. Un tu šķieti ļoti gaisīga. No četrām stihijām tu varētu būt gaiss, kā tev liekas?