Vara jātnieks mani neinteresē

Uz melodrāmu kā atsevišķu žanru ierasts lūkoties ar zināmām bailēm no banalitātes un pārlieka sentimenta. Tomēr kino zinātniece Inga Pērkone tikko izdotajā pētījumā Ekrāna skatuve norāda, ka kino un teātra teorētiķi pakāpeniski attīstījuši skatījumu uz melodrāmu kā globālu modu, kas aptver visus mākslas veidus un žanrus. 

Latviešu teātrī melodrāmai ir savs skatītājs, bet piedāvājums nav pārlieku bagātīgs. Varis Brasla Valmieras teātrī reizi pa reizei ķeras pie darbiem, kuros melodramatiskā stīga ir noteicošā – vai tie būtu Gunara Janovska romānu dramatizējumi, Ēriha Marijas Remarka Trīs draugi vai šajā sezonā tapušais Ernesta Hemingveja Ardievas ieročiem inscenējums. Tāpēc likumsakarīga ir saruna par melodrāmu tieši ar šo režisoru.

Atis Rozentāls. Vai piekrīti, ka esi melodrāmas režisors?
Varis Brasla. Jā, mierīgi, jo nav jau slikto un labo žanru, kā teicis kāds gudrāks cilvēks par mani. Garlaicīgais ir slikts. 

Kā mēs varam mūsdienās formulēt, kas ir melodrāma? 
Es neesmu teorētiķis. Jaunībā biju izteikts tīro žanru pielūdzējs. Man patika – ja komēdija, tad tīra, un tā tālāk. Bet ar gadiem, no prāta un pieredzes vai kā cita –nerunāsim par postmodernismu, kas man ir diezgan nesaprotams jēdziens, kurā jauc kopā siļķi ar putukrējumu, – bet šodien nevar tā pašmērķīgi tīro žanru taisīt. Melodrāma dzīvē ir uz katra soļa, un visu nosaka atdeve, attieksme pret materiālu. Ķinītī, teiksim – jauna, skaista meitene žaus ezera krastā veļu un gar krastu zirgā jās jauns dakteris, kas tur strādās, un ir jau zināms, kā tas viss beigsies. Ja grib no tā «mācīties», tad vāciešiem šādu sižetu ir tonnām. Tu esi sentimentāls cilvēks? 

Vispār reizēm es esmu raudājis izrādēs. 
Latvieši vispār ir sentimentāli – vai tas ir vācu iespaids, vai nācijas mentalitāte. Sentiments un arī melodrāma manā izpratnē nav lamuvārdi. Man simpātiskajiem autoriem – Gunaram Janovskim, Remarkam, Hemingvejam vai Arbuzovam – ir ļoti daudz melodramatisku lietu, bet svarīgi, kādā pakāpē. Ja to jutekliskumu īpaši pedalizē, tad ir slikti, tad tas nav «garšīgi». Mēra izjūta un gaumes robeža ir ļoti svarīga, bet gaume ir dažāda: vienam liekas par maz, otram – par daudz. Dramaturģiski ir situācijas, kur piemet vienu gramiņu klāt – «vai tik tas Atis saprot, ko es gribēju teikt» – un tad ir cauri, aiz kauna jālien zem galda. 

Mēru jau arī grūti ir noteikt. Ir pedagogi, kas studentiem māca, ka uz skatuves nevajag raudāt, lai raud cilvēki zālē, bet šad un tad mēs redzam, ka aktieri raud, ka plīkšķ vien, jo pašiem šausmīgi žēl tā varoņa. 
Cilvēkam vispār ir raksturīgi sevi pažēlot. Ir aktieris, kurš jūt robežu, bet man ir bijušas situācijas praksē, arī kino, bet teātrī vairāk, kad es saku – pagaidi, līdz pirmizrādei vēl ir divas nedēļas, neizšauj visu laukā. Skatītājs intuitīvi ir talantīgs, viņš sajūt, kas uz skatuves notiek tādēļ, lai raudinātu.