Viesojoties uz izrādes planētas

Lai mēģinātu uzrakstīt par un «iegrāmatot» līdz šim jaunāko Andreja Jarovoja izrādi tas ir viss, ko mēs varam, ķeros pie pēdējā salmiņa – Elinoras Fuhsas mācību palīglīdzekļa: pašreflektīvai instrukcijai līdzīgās esejas E. F. viesošanās uz mazas planētas: daži jautājumi, kurus uzdot lugai (EF’s Visit to a Small Planet: Some Questions to Ask a Play, 2004)^[1]. Lai gan uzreiz jau nākas atzīties sakāvēs un kļūdās – pirmkārt, kurš par pamatā dejas izrādi raksta caur dramaturģijas prizmu, otrkārt, Fuhsa dod nesistemātisku sistēmu, caur kuru lūkoties uz lugu, nevis izrādi. Viņa iesaka: «Izveidojiet no lugas vidēja izmēra bumbu, nolieciet to rokas stiepiena attālumā un samiedziet acis. Bumbai ir jābūt pietiekami mazai, lai varētu saskatīt visu planētu kopumā.» Bet es ņemšu un izmīcīšu no tas ir viss, ko mēs varam izrādes pasauli.

Skaidrībai. Režija – Andrejs Jarovojs, kustību mākslinieki, dejotāji – Emīlija Berga, Vladimirs Goršantovs, Ramona Levane, Darja Turčenko, kostīmi – Sintija Jēkabsone, mūzika – m.a.t.a.d.a.t.a., gaismas – d’n’a.

I IZRĀDES PASAULE

Telpa. Uz izrādes tas ir viss, ko mēs varam planētas telpa ir viss un nekas. Tieši tik kaitinoši abstrakta, nekonkrēta un iespēju pilna. Tomēr visvieglāk iekartēt šo izrādi, protams, būtu klubā, lai kas tas arī būtu. Iespēja, ka ar šo nosaukumu tiek pieteikts potenciāla limits vai attieksme, ironija vai patiesa padevība, ļauj dzīvi iztēloties četrus izrādes varoņus neskaitāmos kontekstos. Tomēr kaut nelielai skaidrībai īsi pieķeršos Fuhsas plānam. Šī ir dabiski būvēta (lai gan teātris nav dabīgi radies, tā zāles noklusējuma izskats ir dabiskākais, kāds iespējams) iekštelpa, kas vienlaicīgi ir gan d’n’a diriģēto gaismas kūļu ierobežota, gan tumsas plaši izvērsta. Tajā nav redzamas garas taisnes ar daudziem pieturpuktiem, drīzāk daudz īsu vektoru.

Laiks. Laika uzvedība šeit ir pilnībā pakļauta ritmam. m.a.t.a.d.a.t.a. radītā muzikālā partitūra, balstoties kustību tempā, ir metronomiski precīza un līdz ar to kaitinoša. Jo cilvēka dabiskā ritma izjūta gaida paātrinājumu, ko metronomiskā precizitāte nedrīkst sniegt. Tātad, lai gan temps ir nemainīgs, mana vajadzība pēc tā paātrināšanās nosaka to, ka šķiet, ka tas kļūst arvien gausāks. Pilnīgs paradokss. Uz šīs izrādes planētas laiku mēra pēc soļu klaudzoņas, tas ir mūžīgs un lineārs, ļaujot mums piedzīvot reizē vienu dienu, bet arī veselu mūžu.