Kas paliek ēnās

Par šo izrādi esmu domājusi daudz, un ne tikai tāpēc, ka gatavojos rakstīt šo recenziju. Lai gan izrāde, kam pamatā ir Liepājas cietumā ieslodzīto stāsti, aizkustina un pārsteidz ar jūtīgo, smalki veidoto režiju, jauno aktieru profesionāli nobriedušajiem darbiem un pietuvinājuma pakāpi, kādu izdevies panākt ar izrādes varoņu prototipiem, tā arī rada vairākus neērtus, bet būtiskus jautājumus. Šajā recenzijā mēģināšu iezīmēt dažus no tiem.

Gaišās naktis veidota verbatim tehnikā, režisorei Kristīnei Brīniņai ilgstoši tiekoties un sarunājoties ar trim Liepājas cietuma ieslodzītajiem. Sarunu ieraksti vairāk nekā 40 stundu garumā apstrādāti, un kopā ar Henriku Eliasu Zēgneru izveidota atlase, kur maksimāli saglabāts stāstu autentiskums. Visi trīs izrādes ieslodzītie ir jauni vīrieši, notiesāti par smagiem noziegumiem – slepkavībām un līdzdalību slepkavībā. Agri nonākuši cietumā, kur viņiem jāuzturas līdz pat sešpadsmit gadiem un kur izrādes tapšanas brīdī viņi jau pavadījuši vairākus gadus. To laikā izveidojusies sava, cietuma dzīve – puiši lasa grāmatas, cenšas uzturēt sevi fiziskā formā, klausās mūziku, sūdzas par ēdienu un skaļiem kaimiņiem, šķetina attiecības ar tuviniekiem, iemīlas un šķiras. Gluži kā mēs un tomēr nē: mēs esam brīvībā, bet viņi – ieslodzījumā, un izrāde ir mēģinājums saprast, kurā brīdī un kāpēc mūsu (vienas sabiedrības locekļu) ceļi ir šķīrušies.

To, ka nepieciešams par to domāt, jau kādu laiku pēc pirmizrādes skarbi atgādina realitāte – Jūrmalā trīspadsmitgadīgs pusaudzis nodur savu vienaudzi, ar kuru dzīvojis vienā bērnunamā. Arī izrādes varoņu prototipi nozieguma izdarīšanas brīdī vēl ir jaunieši un, kā programmiņā norādījusi režisore, viens no izrādes tapšanas mērķiem bijis «saprast cēloņsakarības, kas noved jauniešus cietumā», līdz ar to izrāde īpaši koncentrējas uz ieslodzīto bērnību, ģimeni, institūcijām, kas jauniešus pievīlušas.