Lieta nr. 1938/2024

Viņi nedodas uz Butovas poligonu, lai nostātos rindā pie kapa tranšejas un gaidītu šāvienu pakausī. Valsts Latviešu teātra Skatuve aktieri, režisori, skatuves strādnieki cits pēc cita iznāk avanscēnā, ieskatās zālē un latviski vai krieviski pasaka: «Paldies, ka skatījāties.» Kādreiz studiju seminārā ievērojams operrežisors izmeta piezīmi: nav fināla – nav izrādes. Mihaila Čehova teātra iestudējumam «Skatuve» Ugunī fināls neapšaubāmi ir, un tātad arī pati izrāde ierakstīta manā prātā un sajūtās. Tomēr abu cēlienu laikā rodas gan iebildes, gan jautājumi un zīmes, kurām kategoriski nespēju piekrist.

Artūra Dīča luga «Skatuve» Ugunī Lauras Grozas režijā iecerēta kā diptiha otrā daļa, kas turpina Sandras Kalnietes grāmatas Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos inscenējumā iesākto Latvijas un latviešu vēsturiskās pieredzes pretstatīšanu padomju laika traktējumam, kāds dominē apziņā lielai daļai šā teātra skatītāju. Tāpēc izrāde ir noteikts pieturas punkts Mihaila Čehova teātra kopējā pilsoniskajā un estētiskajā ceļā. Pats ceļš ar skaidru mērķi ne vien būt par Latvijas kultūrtelpas neatņemamu sastāvdaļu, bet arī kļūt par sašķeltās divkopienu sabiedrības vienotāju, izraisa visdziļāko cieņu. Tādi principiāli iestudējumi kā Šekspīra Hamlets un Albēra Kamī Kaligula, jau pieminētie Sibīrijas sniegi, tāpat kā teātra direktores Danas Bjorkas uzruna pirms katras izrādes skaidri iezīmējuši teātra politisko nostāju, un tā ir jo svarīgāka, laikam ritot un Krievijas agresijai Ukrainā turpinoties.

Iecere skaidrot šīs valsts un šeit dzīvojošās pamatnācijas vēsturi ir jo nozīmīgāka tāpēc, ka Čehova teātra auditorija kļūst aizvien grūtāk aptverama, aizvien pretrunīgāka, un, iespējams, sarežģītāka kļūs arī kolektīva iekšējā dzīve, tajā iekļaujoties aktieriem no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas. Teātra auditoriju veido vismaz trīs ļoti dažādi slāņi, kuriem atšķiras ne vien politiskie uzskati un vēstures zināšanas, bet arī estētiskie kritēriji: «vecā» krievu valodas un tradīciju publika ar saviem uzskatiem, ka «īsts teātris ir teatrāls»^[1], «jaunā», emigrācijas viļņa atnestā kopiena ar laikmetīgāku uztveri, latviešu skatītāji ar saviem uzskatiem par skatuves mākslu.