Illa kunga jaunības kļūda

Negribas «sapīties meistarībā», analizējot Indras Rogas jaunāko iestudējumu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Vecās dāmas vizīte, jo režisore par to izteikusies pēc iespējas maz, ļaujot runāt pašai izrādei. Un tā runā – vismaz uz mani – vairākās balsīs, un katra grib pateikt ko citu.

Frīdriha Dirrenmata eksistenciālajai traģikomēdijai Latvijā nav pārāk plaša interpretācijas vēsture, tomēr reti kuram teatrālim izdodas paiet garām šai lugai, jo agri vai vēlu jādomā par kādu no teātra vadošajām aktrisēm un lugas potenciālo aktualitāti. Luga tapusi 10 gadus pēc Otrā pasaules kara, un tajā var atrast visu, ko sirds vēlas. Manipulāciju ar pūli un pagātnes rēgus, kas nosaka šodienas notikumus. Feministisku brīvdomību, Klārai mainot vienu vīru pret nākamo. Paaudžu konfliktus un cilvēkus kā sociālas funkcijas, tālab ka lielākajai daļai pilsētas iedzīvotāju minēta tikai nodarbošanās un nav individualizētu raksturu. Eksistenciālu dilemmu starp atriebi un piedošanu, ētisku izšķiršanos starp godu un naudu.

Kāpēc gan maģisko reālismu neizmantot kā atslēgu jebkura teksta tulkošanai skatuves valodā?

Absurdu kā normu pasaulē, kurā cēloņsakarību ķēde ir pārrauta kaut vai tāpēc vien, ka aiz muguras ir divi pasaules kari, bet priekšā – trešais (tobrīd – aukstais karš jeb konstanta dzīve kodolkara draudu ēnā). Uzskaitījumu varētu turpināt.

Indras Rogas vērienīgi īstenotajā inscenējumā ar autora iecerei maksimāli tuvu personāžu izdodas apvienot šīs un vēl citas tēmas, jo temps, kādā notikumi attīstās, apzināti tiek dzīts uz priekšu, un jau izrādes vidū esmu ierauta «feierverkā». Tas atsauc atmiņā režisores Valmieras teātra perioda lielos inscenējumus, jo īpaši Zoikina kvartira, un negaidīti liek uzdot jautājumu, vai Dirrenmats netiek «bulgakovizēts» un, ja tiek, kā to vērtēt. Un – vai vispār vērtēt, jo kāpēc lai to tā nedarītu. Proti, kāpēc gan maģisko reālismu neizmantot kā atslēgu jebkura teksta tulkošanai skatuves valodā? Ieguvums no šādas pieejas ir viens – uz skatuves tiek uzbūvēta pasaule, kas darbojas pēc režisores izveidotiem pamatprincipiem, kuriem maz sakara ar pasauli ārpus inscenējuma vai teātra sienām, bet izrāde top katra skatītāja galvā, viņa pieredzei saduroties ar visnotaļ hermētisko iestudējuma būvi. Tā kā sadursme kaut ko rada, tad šis «kaut kas» kļūst par izrādes vēstījumu un kļūst definējams pat šķietami nedefinējamos apstākļos. Kāds varētu arī būt bijis Rogas mērķis.