Lai dzīvo teātris!

Saskaņā ar postdramatiskā teātra spēles noteikumiem, iestudējums Kā kļūt nelaimīgam? lietuvieša Artūra Areimas režijā ir izdevies – divi skatītāji izrādes laikā aiziet prom, un viņus neattur tas, ka jāšķērso Jaunās zāles spēles laukums visā platumā, garām pirmajai rindai, aktieriem labi redzot šo aktīvi izrādīto attieksmi. Izrāde ilgst gandrīz divas stundas bez pārtraukuma. Stāvēdama rindā pēc mēteļa, dzirdu vēl vismaz divu skatītāju viedokļus ar vienādu saturu – ja būtu starpbrīdis, uz otru daļu nepaliktu.

Areimas iestudējums, kam dots žanra apzīmējums «postdramatiskais teātris», tātad skaidri pieteikti spēles noteikumi (un režisors nedod iemeslu tos apšaubīt), neparedz tiešu skatītāju iesaisti, kas varētu radīt šādu reakciju, ja nav vēlēšanās atteikties no pasīvās skatītāja-vērotāja pozīcijas. Tomēr Areimas iestudējuma realitāte ir pietiekami nepatīkama vai nepieņemama, lai šie cilvēki apzināti vai neapzināti kļūtu par izrādes dalībniekiem, ar savu aiziešanas aktu iesaistoties izrādes darbībā un veidojot pārējo skatītāju kopīgo un individuālo šīs izrādes pieredzi. Un aiziešana atstāja iespaidu, kas, zinot, ka Areimas provokatīvais režijas rokraksts nesis viņam laurus Eiropas mērogā, kā arī reaģējot uz iestudējuma izaicinošo nosaukumu, lika pārdomāt, ko 2024. gadā vispār nozīmē provokācija teātrī. Kas ir tas, ko skatītāji ar dažādu dzīves un mākslas pieredzi, gaumi, arī morālo stāju un vērtību izpratni varētu uztvert kā nopietnu šīs iekšējās «būves» stabilitātes satricinājumu? Vai ir īpašā Nacionālā teātra publika, kas būtu trauslāka attiecībā pret šādām zemestrīcēm?

Mana atbilde uz abiem jautājumiem ir – diezin vai. Jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Latvijas teātra realitātē ienāca postmodernisms, pieredzēts ir gana daudz gan dzīvē, gan teātrī. Nav pat vajadzības iziet ārpus Nacionālā teātra – jau 1998. gadā Regnārs Vaivars Aktieru zālē iestudēja Žana Ženē Kalpones, kur aktrises Evija Krūze (tolaik Kromule) un Anita Sproģe bija kailas, ar apgleznotiem ķermeņiem, mērcējās vannā, jutekliski attēloja homoseksuālas attiecības, demonstrēja galēji sakāpinātus iekšējos stāvokļus ar atbilstošu izpausmi fiziskajā eksistencē, vakariņās pasniedza arbūzu, kurā sēklu vietā bija tārpi, – tādējādi režisoram sperot drošu soli prom no pieklājīgās teātra ierastības un publiku pamazām pieradinot pie citāda teātra. Tas ir noticis fakts. Šodienas teātra realitātē provokācija drīzāk varētu būt ļoti diskutabls vai nepieņemams saturs, nevis izaicinoša forma. Cita lieta, ka Nacionālais teātris vismaz kādā daļā skatītāju ir un paliks sakrālai līdzīga telpa ar savu vēsturiskās nozīmības slodzi, kurā provokācijas vispār nav pieņemamas.