Brīnumdaris ir noguris

Iztēlojieties situāciju. Mums ir vairākas vienādas mēģenes ar caurspīdīgu šķidrumu, bet mēs nezinām, kas tas ir. Ar pipeti šajās mēģenēs iepilinām vielu, kuru šķietami pazīstam. Viela ir viena, bet reakcijas mēģenēs – dažādas. Vienas saturs eksplodē, otras – sasalst, trešās – kļūst rozā un sāk smaržot pēc vijolītēm, bet ceturtajā nenotiek pilnīgi nekas, toties aizdegas galds, uz kura tā stāv.

Apmēram tā var raksturot publikas (un sabiedrības, kas apzināti nevēlas būt publika) reakciju uz Krievijas emigrācijas režisora Dmitrija Krimova pirmo iestudējumu Latvijā Pīters Pens. Sindroms. Šis ir gadījums, kad ļoti uzskatāmi redzama konteksta nozīme mākslas darba uztverē, šajā gadījumā – konkrētās vēsturiskās un sociālpolitiskās situācijas ietekme uz pašu iestudējuma faktu un tajā redzamās formas un satura analīzi.

Krimovs izšķīrās par radošās brīvības demonstrēšanu, izrādes tēlos un naratīvā ierakstot savu pašreizējo izjūtu

KAS IR KRIMOVS

Pirmā mācība, ko personīgi es ieguvu no visa tā, kas notika ap Dmitrija Krimova izrādi, ir teātra kritikas burbuļa faktiskā atrautība no Latvijas skatītāju vairākuma. Respektīvi, ilgstoši sekojot līdzi teātra dzīvei Krievijā, daudzi no kritiķiem, bez šaubām, Krimovu pazīst labi, un viņam joprojām ir stabila teātra novatora reputācija. Jā, Krimova izrādes pie mums bija rādītas festivālā Zelta maska Latvijā, bet lielākoties tās bija mazās zāles izrādes (lai gan ne tikai), un jārēķinās, ka tās apmeklēja, diplomātiski sakot, diez vai Nacionālā teātra publika. Mēs – tie, kuri jutāmies izredzēti nonākt šajās izrādēs – Krimovu iepazinām kā spēles teātra burvi, kas nojauca kanonus un priekšstatus par konkrētiem klasikas darbiem, iedvesa tajos jaunu dzīvību, daļēji dekonstruējot tos, strādāja lielākoties ar jauniem, entuziasma pilniem aktieriem un iezīmēja arī proaktīvu komunikāciju ar skatītājiem – lai atceramies 2016. gadā Rīgā parādīto darbu Saviem vārdiem. A. Puškins. Jevgeņijs Oņegins, kura beigās skatītājiem bija jāšķērso skatuve, lai pie Puškina neaizaugtu «tautas taka», bet pats svaigi nošautais nelaiķis dažus izrādes apmeklētājus pacienāja ar konfektēm (Puškinu te pieminu ļoti apzināti, jo viņa tēls ir izšķirīgi svarīgs Pītera Pena. Sindroma naratīvu uztverē).