Fails, kuru grūti atvērt

Man ledusskapī joprojām stāv kartona kastīte ar melnzemē iemīcītu ābola sēkliņu, un nekas neliecina, ka tā jelkad izdīgs. Es to gandrīz izmetu – biju piemirsusi, kas tas par vīstokli, un ledusskapis tāpat nešķiet piemērota vide audzēšanai. Lai arī reizēm kaut kas uzdīgstot arī sasalušā zemē pats no sava iekšējā spēka.

Leļļu teātra izrādi Sibīrijas haiku 13. janvārī apmeklēju kopā ar diviem dzīvespriecīgiem sārtvaidžiem puikām izrādes stāsta galvenā varoņa Aļģa vecumā. Viņi nebeidza viens otru dunkāt un jokoties pat tad, kad zālē nodzisa gaisma un pieaugušie izvilka raudāšanai sagatavotās salvetes. Grāmatu bijām lasījuši un sižetu zinājām, es jau rēķinājos ar to, ka tūlīt sāks sāpēt kamols pakrūtē, bet puikas spītīgi atteicās piespēlēt nopietnajai gaisotnei.

Sēkliņas, zemi un vīstokli mums pirms izrādes iedeva Leļļu teātra pagalmā, simboliski pieminot Lietuvas 1991. gada traģiskos notikumus, kas miermīlīgajās Baltijas valstīs joprojām šķiet ar prātu grūti aptverami. Tāpat kā visi citi asiņainie vēstures notikumi pirms tam. Tur bija iekurti arī nelieli ugunskuri, kas atgādināja barikāžu laika noskaņu, kuru pamatskolēni jau labi pazīst no dažādiem atceres svētkiem, bet par ko viņiem nav nedz personīgo atmiņu, nedz bieži vien arī izpratnes. Līdzīgi kā tuvinieka zaudējuma gadījumā viņiem bieži vien vairāk sāp vecāku reakcija – viņi nolasa sāpes, nojauš briesmu vai baiļu klātbūtni caur noskaņu, kas to pavada, nevis nosauktajiem faktiem. Kā vispār izstāstīt bērniem to, no kā pats biji līdz nāvei nobijies viņu vecumā un neesi spējis sev izskaidrot? Un cik daudz uz Sibīriju izsūtītais Aļģis patiešām atceras no laika, kad paša pieaugšana, vēlme dzīvot un cerēt bija stiprāka par visur klātesošajām iznīcības liecībām? Bet bērni palīdz mums sargāt šos piemiņas ugunskurus, kas izplata gaismu un siltumu, vienlaikus jūtot arī zināmu piesardzību. Jo, tieši uzkavējoties kopā pie uguns, kāds mēdz atvērties un sākt stāstīt kaut ko dziļi sirdī noglabātu.

Tā mēs pie Leļļu teātra ieejas tiekam ievesti arī Valtera Sīļa iestudētajā izrādē Sibīrijas haiku, kuras pamatā ir lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles un ilustratores Linas Itagaki grafiskais romāns par puiku vārdā Aļģis, viņa māsu Daļu, mammu Uršuli Bitieni, kura pēc meitiņas apglabāšanas pārstājusi runāt, par tēti – biškopi Romualdu Biti, veco Vincu, Rozīti, Murķelieni ar dēlu Rapolu, sirdsšķīsto skolotāju Vizbulīti, nošauto zostēviņu Mārtiņu, nelabojamo sapņotāju Petronēles tanti, kura pati labprātīgi iekāpj ratos uz Sibīriju, un visiem pārējiem, kas vēlāk svešumā dibinās kori Āboli un ies bojā vai pārstāvēs «neapmierināto masu» un arī ies bojā – neatkarīgi no tā, vai būs dziedājuši vai raudājuši, pretojušies vai pakļāvušies, gribējuši dzīvot vai ne. Daudzi nomirs no slimībām un nosals sniegā, bet atbrauks tikai daži – bāreņu vilcienos – un nekad nebūs tādi, kādi bija pirms aizbraukšanas.