In memoriam 2023

Mihails Gruzdovs

(12.12.1953–12.02.2023)

Mihails Gruzdovs, Miša, kā viņu sauc visi, kas pazinuši, iebrāzās Latvijas teātrī kā garām skriedams, taču uz palikšanu. Dzimtā Valmiera bija viņa pirmā pietura. Viņš ieradās no Pēterburgas 90. gadu beigās, kad teātrī valdīja apjukums – ko iestudēt, par ko vispār runāt. Bet viņam pašam svarīgāka bija jaunas teātra valodas meklēšana, ko viņš realizēja negaidītās izrādēs Veltījums Tai dāmai (1992), Juhana Nāgela mistērijas (1993). Tālāk bija darbs Dailes teātrī (2002–2009) un izrādes, kas paliek tā zelta fondā un aktieru atmiņā – Zolā Terēza Rakēna (1996), Gogoļa Precības (2000) un Brigaderes Raudupiete (2003).

Pamazām par Gruzdova galveno misiju kļuva pedagoģija. Visi mākslinieki, lai cik pieredzējuši būtu, runā par viņa spēju dziļi izprast aktiera dabu un virzīt katru tālāk, nekā tas sākumā licies iespējams. 2009. gadā Kultūras akadēmiju beidz pirmais Gruzdova un Indras Rogas kopīgi vadītais kurss, 2021. gadā Valmieras un Dailes teātrī ienāca trešā kursa absolventi, lai uzreiz izvirzītos savas paaudzes aktieru priekšgalā. Būt par aktieri, Gruzdovs teica, var iemācīt mēneša laikā. Viņa virsuzdevums bija cits – padarīt savus audzēkņus par labākiem cilvēkiem, kas tic tam, ko dara. Miša skrējās ar laiku, un daudzās jomās to apsteidza. Viņš iesēja to, ko pļāva un ievāca pēc tam citi.

Viktors Hausmanis

(06.12.1931–18.03.2023)

Teātra un literatūras zinātnieka Viktora Hausmaņa mūžs cieši saistīts ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, kurā viņš sāka strādāt 1957. gadā. Viktora Hausmaņa dzīve un akadēmiskā karjera veidojās sarežģītā un pretrunīgā vēsturiskā periodā, kas ierobežoja brīvas izteiksmes iespējas un it īpaši administratīvajā darbā iesaistītajiem uzspieda nepieciešamību rēķināties ar kompromisiem. Viktora Hausmaņa darbība tādējādi ir bijusi cieši saistīta ne tikai ar institūta panākumiem, bet dažkārt arī ar maldiem un neveiksmēm.

Viņa ilggadīgas intereses objekts bija Raiņa daiļrade, kam veltītas vairākas grāmatas un aktīva līdzdalība Raiņa Kopotu rakstu sastādīšanā (pabeigta 1986. gadā). Hausmanis rakstījis arī par daudziem citiem latviešu dramaturgiem, režisoriem un aktieriem.

Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana ļāva brīvāk izpausties arī citām pētnieciskajām interesēm. Pats nozīmīgākais veikums, kas saistīts ar daudzpusīgo darbību trimdas kultūras apzināšanā, ir Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša daiļrades aktualizēšana, jau kopš 80. gadu beigām pievēršoties viņu darbu popularizēšanai un izdošanai Latvijā.

Regīna Razuma

(22.09.1951–14.05.2023)

Regīna Razuma bija iedvesmotāja. Jaunībā ar savu neparasto daiļumu, kuram cauri spīdēja daudz kas vairāk – paaudzēs iemantota inteliģence un neatkarība. Vēlāk – ar joprojām nevīstošu skaistumu, kurā aizvien lielāka nozīme bija personības šarmam un dzīvesgudrībai. Viņa iedvesmojusi Maiju Tabaku gleznām, Rolandu Kalniņu – noslēpumainās un aizlauztās Austras Zīles tēlam filmā Ceplis (1972) un vispār bijusi kinematogrāfistu iemīļota aktrise. 1993. gadā Razuma kļuva par JRT būtisku līdzstrādnieci un, gluži iespējams, tieši viņa iedvesmoja Alvi Hermani, kura agrīnajā režijā apgarots skaistums bija viena no galvenajām kategorijām. Lords Henrijs Doriana Greja ģīmetnē (1994), Arkadina Kaijā (1996), Juļa Vilkumuižas jaunkundzēs (2000), Marī Fransuāza izrādē Pakļaušanās (2016), sapņu sieviete Etele Vēlajā mīlā (2019) un Ernestīne Dzimšanas dienas kūkā (2022) – Regīna Razuma bija vajadzīga savam teātrim un režisoram vienmēr.

Vera Gribača

(12.10.1927–16.05.2023)

Aktrise, ko cilvēki vislabprātāk pazina kā aktiera Ēvalda Valtera gados krietni jaunāko sievu, Latvijas Republikas Jūras spēku un karakuģa Kristaps krustmāti vai vienkārši Veriņu. Ļoti iespējams, ka deminutīvs radās no jaunības gados nospēlētās Marinē, galvenās lomas Baratišvili lugā Spārīte (1953), ko kursabiedrenei veltīja Pēteris Pētersons. Jaunības bildēs Veriņa tik tiešām nav uzrunājama citādi, jo ir bezgala daiļa un mirdzošām acīm, ko režisori izmanto pat puiku lomām. Vēlāk lomu klāstu papildina spilgti raksturi – Knehtlinga atraitne Maksa Friša lugā Godavīrs un dedzinātāji (1965) un Guste Blaumaņa Indrānos (1970), Maruta Priedes lugā Otīlija un viņas bērnu bērni (1972), Cintija Olbija Viss dārzā (1974). 90. gadu sākumā aktīvi iesaistījusies krājuma Teātra anekdotes tapšanā un dažādās sabiedriskās aktivitātēs, simboliskā veidā turpinot Ēvalda Valtera, bijušā latviešu strēlnieka, patriotisko ceļu.

Lilita Ozoliņa

(19.11.1947–05.06.2023)

Lilita Ozoliņa, mūžībā aiziedama, atstāja tukšu vietu divās ļoti nozīmīgās Dailes teātra izrādēs. Tās nav lielas lomas, toties uzdod svarīgu kamertoni. Jūdas māte Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu (2022) atklāj sāpes kā cilvēka piedzimšanas un dzīves nenovēršamu apakštoni, kas skan cauri uzvarām un triumfiem. Ārste Brandā (2023) ir reizē galvenās varones līdziniece un pretmets – tikpat stingra savā pārliecībā un vajadzībā kalpot, tomēr savas kalpošanas būtību saredzot žēlsirdībā un piedošanā. Lilita Ozoliņa daudzkārt savās intervijās atkārtojusi, ka atklāta bijusi tikai lomās. Šīs divas pēdējās lomas varētu būt viņas testaments un personības credo: stāja, kalpošana, žēlsirdība.

Jau no pirmajām kinolomām viņa kļūst par sava veida ideālo tēlu, «zelteni», kurā ir sava daļa nostalģijas pēc starpkaru Latvijas ideāliem un sava daļa padomiskas teicamnieces. Aloiza Brenča seriālā Ilgais ceļš kāpās (1981) Lilita Ozoliņa nospēlē galveno varoni Martu un kļūst par leģendu visā Padomju Savienībā.

Grūti atbildēt, vai viņas aktrises mūžs bija laimīgs. Taču no padomju laika leģendas rāmjiem viņa noteikti ir izlauzusies. Un atstājusi savu patieso credo.

Marks Ļebedevs

(11.05.1937–08.08.2023)

Marks Ļebedevs bija viens no Rīgas Krievu drāmas teātra (tagad – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra) 70.–80. gadu spožās aktieru plejādes. Režisora Arkādija Kaca vadībā šis teātris kļuva par visā padomju valstī slavenu brīvas domas un veselā saprāta salu. Marks Ļebedevs, kurš teātrī iesaistījās pēc studijām Maskavā, ļoti iederējās kopējā atmosfērā ar savu stāju, eleganto ironiju un aso, līdz groteskai spilgto spēles stilu. Viņš nekad nav bijis romantiskais mīlētājs, toties bieži vien – asredzīgs pravietis vai sarkastisks komentētājs. Viņa labāko lomu skaitā ir dubulttēls Servantess/dons Kihots mūziklā Cilvēks no Lamančas (1969), Aktieris Gorkija lugā Dibenā (1970), bet īpaša vieta ir ērzelim Holstomeram no Kāda zirga stāsta (1979), kura tēlā aktieris atklāja izraidītas būtnes galējo pazemojumu, bet arī pašcieņu. Pašcieņa bija viņa tēlu neatņemama īpašība, kas spilgti izpaudās arī latviešu literatūras inscenējumos – Voicehovskim Ezeras romāna Zemdegas dramatizējumā Mirāžas (1987), bet īpaši Blaumaņa Ābramam gan Skroderdienās Silmačos (1980), gan Trīnes grēkos (1994). Vairākas topošo aktieru paaudzes izjutušas viņa personības eleganci, runas nesaudzību un rokas trāpīgumu paukošanas nodarbībās.

Gaida Barisone

(22.09.1943–16.08.2023)

Latvijas Teātra darbinieku savienībā Gaida Barisone nostrādāja daudzus gadus kā starptautisko kontaktu koordinētāja jeb ITI Latvijā vadītāja Pētera Pētersona labā roka, pateicoties nevainojamajām vācu valodas zināšanām un… mierīgajam raksturam. Tas līdzsvaroja Pētersona ekspresīvos gājienus, kas svešiniekus varēja arī mulsināt, un ļāva dibināt kontaktus un veidot sadarbības iestrādnes, kurās rietumu puse bija ne mazāk ieinteresēta par postpadomju Latviju, jo šī teātra teritorija bija neizzināta. Savukārt interese un izpratne par teātra teoriju ļāva veltīt laiku arī vairāku būtisku tekstu tulkošanai, kas palīdzēja iegūt zināšanas gan latviešu teātra praktiķiem, gan teorētiķiem. Viens no nozīmīgākajiem Gaidas Barisones lēmumiem bija Māras Ķimeles vārda nosaukšana somu teātra festivāla Bībele 94 rīkotājiem, un tapa Rutes grāmata, darbs, kas iegājis Latvijas teātra vēsturē. Tas ir laiks, kad tiek organizēts arī festivāls Baltijskij dom, kas notiek ne tikai Pēterburgā, bet tā ceļojošā versija aptver visas Baltijas valstis, un starp koordinatoriem darbojas arī Gaida Barisone.

Anda Burtniece

(26.09.1931–24.10.2023)

Anda bija dziļi ticīgs cilvēks – to nevar nepieminēt, rakstot par viņu. Jo tas bija personības stingrais pamats, paļaušanās, no kuras izauga bezbailība pret tiem, kas šķitās stiprāki, un vajadzība aizstāvēt tos, kuri ielaisti sirdī kā sargājama vērtība. Maza meitene būdama, Anda veda vēl mazāko māsiņu un brālīti cauri mežam pie mammas, kas pat Sibīrijā vēl bija apcietināta par kādu nodarījumu. Kā Kultūras ministrijas ierēdne (1961–1973) viņa zobiem un nagiem, arī par savas karjeras cenu, aizstāvēja latviešu moderno, laika garam atsaucīgo režiju – Pēteri Pētersonu, Oļģertu Kroderu, Māru Ķimeli. Vadīdama Teātra nodaļu laikrakstā Literatūra un Māksla (1973–1988), Anda bija drošība un pamudinājums nu jau aizejošajai, bet tobrīd ienākošajai kritikas paaudzei. Sagaidījusi atgriežamies ilgoto brīvo Latviju, viņa garus gadus nodrošināja Teātra Vēstneša darbību (1996–2012), velkot to cauri ekonomiskajai, bet vēlāk – kultūras izpratnes trūcībai, un apstājās tikai tad, kad galīgi izsīka spēki. Andas Burtnieces nopelns ir tas, ka Teātra Vēstnesis joprojām pastāv un turpina viņas principus – nebaidīties no šķietami stiprākiem un aizstāvēt savas vērtības.

Mudīte Šneidere

(29.04.1934–11.11.2023)

Dailes teātra aktrises Mudītes Šneideres dzīvē pēc aiziešanas no teātra bija vēl divi nopietni iznācieni publikas priekšā – viens saistībā ar viņas radošo karjeru literatūrā, piedāvājot ne tikai dokumentāla rakstura darbus par kursabiedreni Antru Liedskalniņu, dzīvesbiedru Hariju Liepiņu, tāpat Lilitu Bērziņu un Eduardu Smiļģi, bet arī romānus Dita un Dita iziet dzīvē ar biogrāfiskiem motīviem. Šie darbi parādījās gadsimtu mijā un pārsteidza ar teicamo stāstnieces talantu. Jo tas, ka Mudītei Šneiderei ir par ko stāstīt, šaubas neradīja, vēl pirms grāmatas bija tapušas. Otrs iznāciens bija 2022. gadā – vispirms videodialogs ar Maksimu Buselu sarunu sērijā Teātra garša, pēc tam intervija Guntim Lēmanim filmā par Hariju Liepiņu Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība. Šo visiem zināmo Smiļģa moto pilnā mērā varēja attiecināt uz viņa aktieri Hariju Liepiņu, bet atklātā, smalkā un dzīvesgudrā intervija ļauj šo moto attiecināt uz pašas Mudītes Šneideres mūžu. Vairākas uz Dailes skatuves spēlētās lomas atliek šeit tikai uzskaitīt – Lelde Spēlēju, dancoju (1956), Anda Pūt, vējiņi! (1957), Ilze Gunāra Priedes Tava labā slava (1978), bet pati dzīve pilnīgi noteikti bija viņas nozīmīgākā loma.

Mairita Krūmiņa

(25.12.1946–15.11.2023)

Aktrise, kura dzimusi pirmajos pēckara Ziemassvētkos un visu radošo mūžu pēc mācībām Maskavas Dailes teātra studijskolā pavadījusi Jaunatnes teātra krievu trupā, spēlējot lielas un atbildīgas lomas un tiešā veidā iemiesojot savā liktenī Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Temperaments, skatuves harisma un Maskavā gūtā pieredze ļāva pārliecinoši spēlēt ne tikai Ninetu Goldoni delartiskajā komēdijā Zaļais putniņš (1971) un Violu Saplēstajā apmetnī, bet virkni varoņu tā laika padomju dramaturģijā, kas šodien šķiet tāls un neatpazīstams repertuārs, – Mašu Teātra jaunībā (1971), Ļaļečku Vai tas tiesa, vai tie joki (1971), Dinu Valentīns un Valentīna (1972), Kamu Par visu labo – nāve (1975), Veru Nakts pēc izlaiduma (1976). Labi, ka liktenis Mairitai Krūmiņai devis iespēju filmēties, jo tas ļauj atsaukt atmiņā lomas tādās filmās kā Meldru mežs (1971), Šahs briljantu karalienei (1973) un Gaisma tuneļa galā (1974). Savukārt kopā ar māsu Antu viņas bija Gunāra Priedes tuvu draugu lokā, un tālab atmiņā palikušas viņas lomas latviešu valodā – pēc Jaunatnes teātra likvidācijas viņa spēlēja Priedes lugās Ceturtdienas ciemiņi (1992) un Auseklītis virs Betlēmes (1994).

Laimonis Stīpnieks

(14.12.1936–21.11.2023)

Laimonis Stīpnieks, kurš nelaida garām nevienu teātra notikumu un bija klāt visā, kas šķita iemūžināšanas vērts, attālinājās no teātra pēc liktenīgās avārijas, kurā aizgāja bojā Valmieras jaunie aktieri Brigita Pauzere un Ojārs Ritovs. Veselība vairs nebija tāda kā pirms traģēdijas. Grūti noticēt, ka kopš tā brīža pagājuši 20 gadi. Un tomēr Laimonis zināja visu aktuālo, jo sekoja līdzi notiekošajam ar mediju starpniecību un varbūt pat intensīvāk nekā klātienes stundās teātra skatītāju zālēs un aizkulisēs. Vēl pērn Stīpnieks sakārtoja savu neaptverami plašo bilžu arhīvu, novēlot to Teātra muzejam un daloties arī ar teātriem, it kā juzdams, ka tuvojas vēl kāds liktenīgs brīdis. Laimoņa teātra mīlestība bija neaptverama, tāpēc starp tūkstošiem iemūžinātu teātra brīžu ir īsti šedevri, jo aktieri bija pie viņa pieraduši un uzticējās. Viņa fotogrāfa stilistiku iezīmēja viegla dūmaka, kas tagad, kad fotografē visi un visu, šķiet neparasta un varbūt pat dīvaina, tomēr viņa bildes ar citām nevar sajaukt. Tāds viņš arī paliks atmiņā – neparasts, varbūt pat dīvains, bet – ar citiem nesajaucams.

Ilga Hincenberga

(15.08.1929–04.12.2023)

Kad Ilga Hincenberga vēl apmeklēja Nacionālā teātra nozīmīgākos notikumus, viņa šķita vienlaikus korekta kā angļu lēdija un mīļa kā pašu vecmāmiņa. Tagad, viņai aizejot mūžībā, šķiet skaidrs, kāpēc tā, – viņa bija arhitekta Modra Ģelža kundze un viņai bija piepildīta dzīve ārpus teātra, ne tikai ar vairākkārt pieminēto latviešu pasaku programmu, ar ko viņa apceļoja Latviju, bet pavisam vienkārši – ar mazbērniem, kuriem šīs pasakas stāstīt. Savas skatuves gaitas pirmajos pēckara gados viņa sāka ar lielu apņēmību un 50. gadu vidū nospēlēja gan Ošu Annu Upīša Zaļajā zemē (1955), gan Dinu Raiņa Jāzepā un viņa brāļos (1956) un Mariju Blaumaņa No saldenās pudeles (1958), tāpat Inesi Pētera Pētersona Balto torņu ēnā (1959), bet 60. gados – Sondru Dreizera Amerikāņu traģēdijā (1960) un Gitu Vītolu Gunāra Priedes lugā Miks un Dzilna (1963). Tomēr turpmākais mūžs bija tikai daļēji piepildīts ar aizraujošiem skatuves uzdevumiem. Simboliskā veidā viena no pēdējām lomām Ilgas Hincenbergas dzīvē ir 1992. gadā izrādē Mans dzimtais nams, kur viņa pie Alfreda Jaunušana nospēlē fon Klebsa kundzi. Viss turpmākais mūžs bija veltīts savam namam un savai dzimtai.

Sagatavoja Ieva Struka un Edīte Tišheizere

Vilnis Bīriņš

(06.03.1961–19.11.2023)

Vilnis bija «kustonis». Tā sevi dēvē Anša Rūtentāla Kustību teātra dalībnieki. Naktī no 18. uz 19. novembri viņš atstāja šo pasauli, dejojot Norvēģijas pilsētiņas Hammerfestas laikmetīgās dejas festivāla DanseFestival Barents izskaņā.

No 1987. līdz 1991. gadam Vilnis bija slavenā kultūras un mākslas žurnāla Avots atbildīgais redaktors un žurnālists, 80. gados strādājis arī par redaktoru un raidījumu autoru Latvijas Televīzijā, rakstīja dialogus seriāliem. Bet pārējā laikā bija «kustonis».

Vilnis Bīriņš pievienojās Anša Rūtentāla Kustību teātrim neilgi pēc tā dibināšanas 80. gadu sākumā. Te likti pamati tai īpašajai domāšanai kustībā, kam raksturīga improvizācijas un etīžu ceļā attīstīta žesta skaidrība. Pēc Anša pēkšņās nāves 2000. gadā Vilnis kopā ar sievu Gunu pastāvīgi rūpējās par viņa piemiņas iedzīvināšanu un sāktā ceļa turpināšanu izrādēs, nometnēs, izstādēs, lasījumos un grāmatās. Lielā mērā tieši Viļņa atgriešanās regulārā kustību mākslinieka praksē ir izveidojusi tiltu starp Anša Rūtentāla Kustību teātra tradīciju un laikmetīgo deju.

Aplis ir noslēdzies. Cilvēks, kuram kustība un deja bija, iespējams, būtiskākā dzīves sastāvdaļa, atstāja mūs, pats dejojot.

Zane Kreicberga, dance.lv