Izrādes žanram ir nozīme, proti, tas ir piemiņas koncerts. «Durvis» Erkēņa teātrī. Anna Sandtnere – Magda. Foto – Judit Horváth, Balázs Bodor
Izrādes žanram ir nozīme, proti, tas ir piemiņas koncerts. «Durvis» Erkēņa teātrī. Anna Sandtnere – Magda. Foto – Judit Horváth, Balázs Bodor

Ak, Ildiko – II

Piezīmes no Budapeštas

Trauksmainā sajūta, ka uz Budapeštas teātriem jādodas tūlīt un tagad, kamēr nav par vēlu, pastiprinājās, izlasot ziņu, ka no amata atstādināts Ungārijas Nacionālā mākslas muzeja direktors par modrības trūkumu, pieļaujot skolēniem domātā ekspozīcijā mākslas darbu ar kvīru tematiku. Protams, trijās Budapeštā pavadītajās dienās pilnīgi svešā un krasi atšķirīgā valodas teritorijā nekādas šausmas attiecībā uz mākslas cenzūru pamanīt nebija iespējams. Tam būtu vajadzīga papildu informācijas ievākšana, un tieši komunikācija izrādījās «cietais rieksts», kas gan ļāva gūt dažu labu secinājumu. Paldies ungāru režisorei Ildiko Gāšpārai, ar kuras palīdzību izdevās noskatīties vismaz vienu izrādi Ungārijas Nacionālajā teātrī – Ferenca Molnāra Viens, divi, trīs. Violets, jo, tikai viņas privāti paskubināti, atsaucās teātra pārstāvji. Redzēju arī divas pašas Ildiko Gāšpāras izrādes, kas līdz ar to ļauj par Latvijā zināmās režisores darbiem nu spriest plašākā kontekstā. Izvēle doties uz Ungāriju nav saistīta ar Dailes teātra brīnišķīgo Liliomu vai gandrīz brīnišķīgo Degunradžu iestudējumu pirms pāris gadiem, vai ar Katas Vēberes Sievietes daļām Nacionālajā teātrī.

Viss kā pēc grāmatas – līdzko varas sistēma kļūst centralizēta, māksla tiek izmantota ideoloģiskām vajadzībām

To noteica pārliecība, ka autoritāra režīma nobriešana neizbēgami saistīta ar mākslas pozicionēšanos pretējā ierakumu pusē, tāpēc Orbāna Ungārijā noteikti ir atrodams kas mākslinieciski vērtīgs teātrī, un atradās ar. Tas, ko neiedomājos (naivi!), ka valsts centrālās institūcijas, pie kurām pieder arī Nacionālais teātris, ir tieši pakļautas varas aparātam, un lai nu kur vērts meklēt opozīciju, bet ne tur. Līdzībās runājot, un tās nāksies šajā rakstā izmantot vēl dažas reizes, Ildiko Gāšpāra ir «Jaunā Rīgas teātra» jeb Ištvāna Erkēņa (István Örkény) vārdā nosauktā teātra režisore, tālab salīdzinoši daudz strādā arī ārpus Ungārijas. Savukārt Ungārijas Nacionālais teātris ir iekārtojies 2002. gadā pabeigtā monolītā jaunceltnē Donavas krastā, un tā milzīgā ēka veido mākslas kompleksu līdzās tikpat jaunai koncertzālei un laikmetīgās mākslas muzejam. Viss kā pēc grāmatas – līdzko varas sistēma kļūst centralizēta, māksla tiek izmantota ideoloģiskām vajadzībām. It kā demokrātija nebūtu ideoloģija un nebūtu pelnījusi kultūras infrastruktūru nacionālas nozīmes mākslas procesu uzturēšanai.

DURVIS UZ CILVĒKU

Pirms rakstu par Magdas Sabo romāna Durvis iestudējumu Erkēņa teātrī, jāpiebilst, ka vispirms grāmata kļūst par «durvīm» uz kādas tautas kultūru. Valodas dēļ ungāru kultūra ir hermētiski noslēgta, tomēr latviešiem tā nav nepieejama, pateicoties Elgas Sakses mūža mīlestībai pret šo valodu. Tikai tulkotājai šogad mūžībā aizejot, kļūst skaidrs, cik neaizstājams cilvēks viņa ir bijusi, jo kas zina, vai un kad taps citi tulkojumi no ungāru literatūras bagātības. Sabo droši vien ir pat populārāka par Molnāru, ko mēs labi zinām kā Lilioma autoru, tomēr viņas atpazīstamību Latvijā noteikti varētu vēl veicināt arī ar iestudējumiem teātrī, tas būtu to vērts.

Ildiko Gāšpāra pirms izrādes paguva uzsvērt, ka izrādes žanram ir nozīme, proti, tas ir piemiņas koncerts. Atliek to respektēt un meklēt piemērus Latvijas teātrī, tomēr grūti atsaukt atmiņā, vai mums ir izrādes, kur pašā sākumā mēs uzzinām, ka galvenā varone ir mirusi un viss turpmākais ir viņas un viņas dzīves pieminēšana, vienalga, pie bēru galda vai četrdesmitajā dienā pēc nāves, dvēselei dodoties tālāk. Pretēji priekšstatiem par žanra likumībām, koncerta muzikālā puse, izņemot vienu Ziemassvētku motīvu, ir vitāla, jo aktieri muzicē paši (tiesa, pie taustiņinstrumentiem skatuves priekšplānā ir profesionāla mūziķe), un tas mazliet atgādina Vladislava Nastavševa Piecas dziesmas pēc atmiņas Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Aktieri, kas dzied, dara to gan galvenās varones Emerences kaimiņu vārdā, gan kā viņas kaķi, gan kā ierēdņi no «sanepidstacijas». Savukārt četriem aktieriem ir tikai viņu pašu lomas – Emerence ir Judīte Pogani (Judit Pogany), vīrs – Milans Vajda (Milan Vajda) un suns Viola – Martons Patkošs (Márton Patkós), bet Magdu spēlē Anna Sandtnere (Anna Szandtner) – viņa ir pati Sabo jeb «auktore», proti, romāna struktūra veidota, pirmajā personā stāstot par sevi, savu ģimeni un mājas kalponi Emerenci. Tas, kas šo iestudējumu padarīja par mākslas notikumu, laikam ir precīzā intonācija, kādā romāna nozīmīgākie notikumi koncentrētā veidā tikuši līdz skatuvei. Īsi raksturojot sižetu, tas vēstī par kādas sievietes, šķietami nenozīmīgas un vienkāršas personas, milzīgo nozīmi Magdas dzīvē. Par to, ka cilvēka vērtību nenosaka viņa statuss sabiedrībā, jo starp sabiedrību un dzīvi nav liekama vienlīdzības zīme. Un sociālās hierarhijas fasādi var veidot virkne nenozīmīgu un īsti nevienam «nevajadzīgu» cilvēku, kamēr iekšpusē spēku samērs kārtojas pēc pavisam citiem kritērijiem – tie ir pašcieņa, gods, lepnums, dotais vārds, sirdsgudrība un uzmanība. Emerences pienākumu vidū ir ielas slaucīšana, ēst gatavošana, dzīvokļu uzkopšana, Otrā pasaules kara beigās aizceļojušas augstdzimušas ģimenes dzīvokļa iekārtas sargāšana no izvazāšanas pa pasauli. (Jā, to ir būtiski atcerēties visas ungāru kultūras sakarā. Tā nav tikai austrumbloka valsts ar 1956. gada sacelšanos un nesaprotamo bloķēšanos ar Putina režīmu, kas tikai pastiprinājusies, sākoties karam Ukrainā. Tā ir arī bijušās Austroungārijas impērijas daļa, kas pēc Pirmā pasaules kara zaudējusi 70 procentus savas iepriekšējās teritorijas un daudz ko citu.) Jo ilgāk viņa to dara, jo vairāk tiek uztverta kā ģimenes loceklis, kam piedod viņa dīvainības, un Emerencei, kurai bijusi skarba dzīve, tādu netrūkst, ieskaitot pašlepnumu un vēlēšanos nebūt ne no viena atkarīgai. Sabo romāna intonācija ir pašironiska gan vides, gan cilvēku tēlojumā, un uzsvars ir tieši uz «auktora» raksturojumu, kam tiek visvairāk ironijas. Uz to mudina ne tikai «es» skatpunkts, ko provocē pretruna starp atzīta rakstnieka pompozo dzīvi sociālisma valstī (romāns sarakstīts pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā) un sadzīvi, bet arī Emerences kritiskā attieksme un atklātā valoda, par spīti tam, ka viņa atrodas uz šķietami zemāka sociālā pakāpiena nekā cilvēki, pie kuriem viņa strādā. Savukārt izrādes hierarhijas virsotni veido skatuves centrā gandrīz statiski esošā Emerence, kura sēž uz objekta, kas atgādina atvāztu lidojošo šķīvīti un šķiet pārāk ekscentrisks. Kamēr pārējie pārvietojas gan ap Emerenci, gan apdzīvo Kolizejam – un kā vēlāk izrādīsies, arī Ungārijas Nacionālajam teātrim – līdzīgo «māju», cietoksni, arēnu, gan izvietojas frontāli gar rampas malu un runā ar skatītājiem. Lieki piebilst, ka ceturtās sienas nav, arī kolorītos Lucas Sabadošas (Luca Szabados) tērpus Magda maina skatītāju acu priekšā, un teatralitāte palīdz atrisināt gan romāna tekstus pirmajā personā, gan pilnvērtīgi iesaistīt darbībā aktieri, kas spēlē suni Violu. Arī lidojošā šķīvīša līdzība tik tiešām ir «par to», jo tādā kā kosmonauta tērpā ietērpts arī Emerences brāļadēls, ko spēlē Mate Borsi-Balogs (Mate Borsi-Balogh), acīmredzot veidojot atsauci uz to, ka šī dzimta pieder «citādajiem». Lai ko mēs ar šo vārdu saprastu.

Izrādi pilnā mērā varētu raksturot kā atjauninātu un uzlabotu reālismu

Ak jā, bet stāsts ir par to, ka Emerence ir mirusi, kaķi pazuduši, durvis uzlauztas un dzīvē ir brīži, kad nav iespējams turēt reiz doto vārdu, lai nezaudētu cilvēcību. Bet – kas ir cilvēcība?

GĀŠPĀRAS SŪLNESS

Henrika Ibsena «Celtnieka Sūlnesa» iestudējums Ildiko Gāšpāras režijā. Pāls Mačai – Sūlness. Foto – Judit Horváth

Durvīm pilnīgi pretēja rakstura izrāde tiek spēlēta Erkēņa teātra Studijā jeb kamerzālē, kurā var izvietoties cilvēki sešdesmit. Ibsena Celtnieka Sūlnesa iestudējumā Ildiko Gāšpāras režijā skatītāji sēž visapkārt spēles telpai. Sūlnesa lomā ir Pāls Mačai (Pal Macsai), kurš ir ne tikai aktieris, bet arī režisors un šā teātra mākslinieciskais vadītājs, bet to uzzinu pēc izrādes, kad meklēju harismas un profesionālās pieredzes izcelsmi. Izrādi pilnā mērā varētu raksturot kā atjauninātu un uzlabotu reālismu, ko nodrošina gan psiholoģiski precīzais zīmējums, gan sadzīviskie, pretēji citām Gāšpāras izrādēm, kostīmi un detaļas, kas simboliski piesaka kopumu, – milzīgā bumba, uz kuras vingrojusi Alīne, kad gaidījusi dvīņus, kartona kārbas, kas tiek izmantotas kā arhitektoniski prototipi, vecmodīga galda lampa arhitektam, kurš nepievērš uzmanību sadzīves sīkumiem. Šis Sūlness pat netaisās padoties Hildes Vangeles apmātībai, jo viņam jau ir sava dzīvespriecīgā mūza Frīdas Fosli izskatā, taču ir pavasara vētras, kurās lūst pat ozoli. Hildei tas izdodas. Ja sākumā liekas, ka ar pārāk emocionālu un bērnišķīgu pieeju viņa pamodinājusi Sūlnesā drīzāk tēva, nevis vīrieša instinktu, tad izrādes otrajā pusē tas ir hipnotisks spēks, kas uzveic Sūlnesu un liek viņam doties tuvāk debesīm, kāpjot pa paša no dažādām mēbelēm uzslieto piramīdu. Hilde ir tā žurkuķērāja ar stabuli rokās, par kuru Ibsens raksta arī Mazajā Eijolfā. Toties «pārrakstīšanas» iespēju Ildiko Gāšpāra atradusi lomu dzimumos – Sūlnesa veco asistentu Knutu Brūvīku viņa pārvērš par Bertu, ko spēlē Judīte Pogani. Nosacītību izrādes estētikā veido arī tas, ka aktieri atrodas spēles laukumā starp skatītājiem arī tad, kad tiešā veidā neiesaistās skatuviskajā darbībā.

Žurnāli