Tagad mūsu definīcija ir «aktieris»

Sabīne Tīkmane, šķiet, ir viena no Jaunā Rīgas teātra nākotnes bākugunīm. Varbūt šajā frāzē ir drusku par daudz patosa, bet, jūs redzēsiet, viņa zina, kur grib atrasties, pieņem profesijas izaicinājumus ar aizrautību un jau divus gadus pēc kārtas saņēmusi teātra iekšējo apbalvojumu par visvairāk nospēlētām izrādēm sezonā(!). Priekšstats par Sabīni kā uzņēmīgu un bezbailīgu man bija radies jau pēc viņas lomām uz skatuves. Šī saruna to tikai apstiprina. Un atsevišķas lomas un izrādes, kurās jaunais kurss tiek līdzvērtīgā saspēlē ar «lielajiem» aktieriem, liecina, ka vismaz daļa no Keiša «kaifošanas» nerva tiks pārmantota un turpināta. Pirmo reizi ar šo mierinošo ideju saskāros Jaunajos latviešu stāstos, kur sadarbība ar Vili Daudziņu kā režisoru un sentimentālais tilts uz «vecajiem» Latviešu stāstiem parādīja, ka jaunais kurss ir spējīgs mantot ne tikai prestižu un izpārdotas zāles, bet arī tās ne tik viegli tveramās un formulējamās kvalitātes, kas skatītājiem joprojām liek no sirds mīlēt JRT aktieru ansambļa kodolu. Nu labi, ja jūs gribētu piespiest mani tomēr formulēt, kas tas ir, es, iespējams, teiktu – nevis spēja būt lomas advokātam, bet gan dziļi empātiska pietāte pret tēlu un prototipu; nevis bravūrīga lecība, bet smalka pašcieņa; nevis deķa raustīšana, bet iejūtīga saspēle partnerībā, atļaujoties arī reizēm pavilkt uz zoba, izbaudot nianses, ko tikai vienas profesijas pārstāvji spēj atpazīt un novērtēt.

Man ir viens jautājums, kas obligāti tev jāuzdod: kas notiek ar jūsu kursu?

Es uz to skatos tā – aizgāja Regīna Razuma, tad, pavisam citā nozīmē, aizgāja Marta Lovisa Jančevska. Tā tas vilnītis iekustējās un turpina viļņoties nezināmos virzienos. Viss šobrīd visnotaļ mainās.

Cik ilgi tu varēsi četras stundas vakaros maukt pa četrām lomām?

Man pagaidām nav sūdzību. Skatoties, kas apkārt notiek ar kursabiedriem, jūtu, ka mani šaubas nepārmāc. Cilvēki jautā sev, vai šī ir īstā vieta, vai es gribu visu dzīvi nostrādāt teātrī. Es nevaru atbildēt, nezinu, vai es būšu te līdz 70 gadiem, bet tagad tas ir mans. Es nevaru iztēloties citu ikdienu.

Tu stājies tieši JRT kursā vai visur, kur ap to laiku uzņēma?

Vidusskolas diploms bija kabatā jūnijā, un es pirms tam biju izgājusi trīs mēnešu kursu Skatuvē pie Eižvertiņas. Viņas dēļ uzzināju par iestājeksāmeniem un viņas kursu dēļ iemīlēju aktierspēli. Tur jau apmācība bija kā akadēmijā – kustība, balets, viss pārējais. Tā bija intensīva vasara, pēdējā naktī pirms iestājeksāmeniem atcerējos, kā Alvis Hermanis teica, ka viņam patīk – tajā laikā vēl patika – Satori. Piecas stundas lasīju prozas publikācijas Satori un kaut ko izvēlējos.

Bet jūs uzturējāties Zirgu pastā?

Mēs esam tas slavenais kurss, kurš nav no Zirgu pasta… Bet mums tur notika nodarbības, protams. Kursu virs mums bija valmierieši, horeogrāfi bija ar mums kopā, pirmajā kursā bija vēl leļļinieki. Man patika, ka trīs nodarbības no rīta notika Zirgu pastā, bija iespēja iepazīties ar citiem studentiem. No pusdeviņiem līdz diviem skola, un tad visi uz Miera ielas bistro Pipars apēst karbonādi, un pusčetros sākās aktiermeistarība. Mums bija viss pirmais Tabakas fabrikas stāvs, kur arī pavadījām divus gadus; tad mums iedeva atslēgu uz otro stāvu pie «lielajiem» aktieriem. Mums bija pašiem savs dzīvojamais stāvs JRT telpās kopš pirmās dienas.

Negāju uz jūsu kursa izrādēm, jo man likās diezgan jocīgi bāzt tādus pirmkursniekus uz skatuves un prasīt par to naudu.

Principiāli? Ne uz vienu no tām izrādēm tu neesi bijusi?

Neesmu. Man šķiet, ka jūs tādi trusīši laboratorijā bijāt, un skatītāji redz, kā jūs tur augat… tā nedaudz ciniski. Bet jums jau sanāca absolvēt tieši kovida laikā. Ja jūs nebūtu bijuši uz skatuves jau no pirmā kursa, tad jums būtu baigais caurums.

Jā, mēs esam kovida kurss. Pati divas reizes ļoti smagi izslimoju, nevēlos to atcerēties. Sanāk gandrīz divi kursi, kad viss bija slēgts. Jā, tas bija briesmīgi, ar Zani Daudziņu dūkt katram pie sava datora vai katru nedēļu sūtīt divu minūšu video ar kontaktimprovizāciju savā dzīvoklī. Atceros pirmo nodarbību klātienē pie Ritas Lūriņas – pēc pusgada vairs nevari bez piepūles pieliekties pie kāju pirkstgaliem. Nesen skaitīju: trīs stundas nedēļā runa, trīs stundas – kontaktimprovizācija, trīs stundas – balets, trīs stundas – kustība. Un tad tas viss tika pārrauts un ķermenis «atšālējās».

Vairs neesam studenti, mūsu definīcija ir aktieris un mūs var normāli ņemt, tā teikt, priekšā

Aktiermeistarībā sūtījām video Alvim, vajadzēja taisīt etīdes, bet bija grūti neklātienē. Trūkst disciplīnas, motivācijas. Ir arī labas atmiņas no kovida aktiermeistarības ziņā – mēs tikāmies pāros un mēģinājām Šekspīru. Pirms tam izrādes, mēģinājumi un aktiermeistarība notika visiem kopā, tāpēc tā, šķiet, bija pirmā reize viens pret vienu ar Alvi, sastrādājāmies intīmākā gaisotnē, un katram tika vairāk uzmanības. Tas bija ļoti produktīvs posms, Šekspīra laiks. Alvis ar mums ik pa brīdim sazvanījās, es viņam teicu, ka nevaru izturēt dzīvi bez skolas, bez rutīnas, bez nodarbībām. Un viņš smējās un teica: tā ir tā mūsu vecumu atšķirība, man beidzot ir – o, kāds miers!

Bet par to pirmo kursu un skatuvi? Ko tu domā? Vajadzēja?

Es uzskatu, ka dažām izrādēm, kuras tika līdz skatītājiem, vajadzēja palikt kā aktiermeistarības eksāmeniem. Bet tās, starp citu, arī vairs nav repertuārā. Nezinu, kā būtu citādi. Pirmajā izrādē Kalpa zēna vasara nepiedalījos līdz pat ceturtā kursa beigām, man bija pirmizrāde izlaiduma dienā. Ļoti skaisti, ļoti zīmīgi. Raudāju ilgi un sirsnīgi, svēts aplis bija noslēdzies.

Tu vienkārši esi adrenalīnā, šī tagad ir realitāte – Alvis taisa izrādes un mūs tajās iesaista, mēs tajās piedalāmies, mēs esam uz skatuves. Atceros, ka viņš vairākkārt teica, ka visi aktieru kursi, kas ir izgājuši cauri Zirgu pasta ērai, dzīvo tajā pagrabiņā četrus gadus un netiek spēlēt īstu teātri uz skatuves.

Mana pirmā pirmizrāde JRT ar skatītājiem bija Meklējot spēlmani, kas, manuprāt, ir ģeniāla, superīga izrāde, kopā ar visiem «lielajiem».

Un uzreiz nākamajā dienā man vajadzēja lekt iekšā Marijas Linartes lomā izrādē Vēlā mīla, jo viņa pati arī spēlēja Meklējot spēlmani. Man jālec iekšā izrādē, kurā galvenajās lomās ir Gundars Āboliņš un Regīna Razuma. Atceros, kad viss bija pagājis un nospēlēts, domāju – viss, ja varēju izdarīt šo divās dienās, tad varu visu!

Nebija kāda brutāla recenzija? Vai jums neļāva lasīt?

Nē, nē, mēs bijām pasargāti no recenzijām līdz pat kursa beigām, jo mēs bijām zem vārda «studenti». Studente Sabīne Tīkmane vai students Gerds Lapoška. Tagad jau runājam – vairs neesam studenti, mūsu definīcija ir aktieris un mūs var normāli ņemt, tā teikt, priekšā.

Tu jautāji, vai tas ir pareizi, pēc manām domām, ka no pirmā kursa esam uz skatuves. Tā vienkārši ir metode. Mūsu aktiermeistarības meistars ir arī JRT mākslinieciskais vadītājs, kurš pieņem visus lēmumus, iesaistīt vai neiesaistīt mūs izrādēs. Ko tur atskatīties, tā vienkārši bija. Un, pateicoties tam, mēs šobrīd spēlējam tā, kā mēs spēlējam. Tā vienkārši bija mūsu skola – vai tu saproti, ko tu mācies, vai šis ir tas, ko tu gribi darīt. Šādi tas notiek, pretī četrsimt cilvēkiem. Vai tu to spēj un vai tev nav no tā bail, vai tas tevi uzbudina, vai tas tev patīk. Kā jau daudzi saka – ja tu pārdzīvo pirmos divus kursus aktiermeistarībā un sajūti, kāpēc tu tur esi, tad jau nav jautājumu – tu paliec. Tas ir labs veids, kā saprast, kurš ir iekšā un kurš nav.

Kā jums gāja ar izrādi Desmit iemeslu apciemot Kauci? Tas bija nedēļu, pusotru pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā. Es vispār nesaprotu, kā jūs tur spēlējāt.