Ar skalpeli pa stiklu

Kopš mūsu iepriekšējās tikšanās ar Inesi ilgākai sarunai būs pagājuši gadi desmit. Man bijušas četras izrādes ar viņu kā režisori – Pilna Māras istabiņa, Ilgu tramvajs, vēl pirms tam Muša un Smagais metāls. Tad, kad mēs satikāmies pirmoreiz, viņa bija iesācēja režisore, bet JRT jau bija tapis brīnišķīgais Fundamentālists.

Man šķiet, Ineses ceļš kopš tā laika nevarētu būt bijis īpaši viegls, jo ir apgrūtinoši apstākļi, ko viņa pati sev radījusi, proti, materiāla izvēle – viņa ir klasikas interprete. Viņa visbiežāk izvēlējusies vai nu klasikas darbus, mūsdienu klasiku, vai arī materiālu, kurā ir dramatisks vēriens, kurā varoņiem ir nepieciešamas atkailinātas, tīras emocijas. Viņa nav mēģinājusi stāstīt jautrus vai bēdīgus gadījumus, izrādes vienmēr ir bijušas orientētas uz likteņstāstiem. Tā jau pati par sevi ir bīstama, riskanta lieta. No kurienes nākusi tāda apsēstība ar eksistenciālajiem jautājumiem?

Man liekas, ka Inese Mičule, protams, ir mainījusies, tomēr palikusi uzticīga tam, ar ko sāka, un nupat redzētais Jāzeps un viņa brāļi to apliecina.

Nav vienas labas vai sliktas puses, katrs cilvēks ir tik dažāds, un nekad nesaproti, ko tas cilvēks var pēkšņi darīt

Elita Kļaviņa. Kāds ir bijis tavs ceļš līdz tam, ka jūties stabili profesijā, un, es domāju, arī līdz tam pieņemšanas un atzīšanas līmenim, kāds ir šobrīd, pēc Jāzepa? Vai tas ceļš ir bijis ilgs? Pēc sajūtas? Vai arī gluži otrādi? Bet vispirms paskaties uz tām debesīm tur!

Inese Mičule. Es tieši domāju – tādas debesis šovakar. Klusēt un skatīties.

Elita. Sudrabzaļš ar rozā.

Inese. Man nav gatavas atbildes… Tad man reizē ir jāatbild un pašai jāsaprot. Mans vecākais dēls piedzima, kad Fundamentālists jau bija tapis, tātad 14 gadus esmu šajā profesijā. Izrāžu, protams, ir bijis daudz. Bet viss jau laikam atduras pret to pieredzi, kuru var iegūt tikai strādājot. Tas, kas ir noticis ar mani šajā profesijā, tas ir bijis likumsakarīgi. Likumsakarīgi, ka esmu krājusi un nonākusi līdz tam, ka gribu iestudēt, piemēram, Raini. Likumsakarīgi ir bijis augt un strādāt ļoti daudzos teātros Latvijā.

Elita. Tu esi no Preiļiem, ja?

Inese. Jā, esmu no Latgales. Esmu dzimusi, augusi mazpilsētā. Mana bērnība pagāja astoņdesmitajos gados. Mani vecāki ir no laukiem. Vienkāršā darba darītāji. Bet mana mamma vienmēr ir lasījusi grāmatas, līdz ar to tās bija arī mana pasaule. Tagad tā padomājot, bērnībā man iztēle dzīvoja pilnīgi bildēs. Arī šobrīd es daudz ko redzu un jūtu bildēs. Un tā sajūta bildei ir ļoti svarīga. Un arī, veidojot izrādi, man ir bilde, sajūtu glezna, un viss, kas nāk no cilvēka morāli ētiskajiem, garīgajiem resursiem, tas iegulst tajā bildē.

Elita. Tev bija daudz laika būt vienai bērnībā.

Inese. Man bija daudz laika, man patiesībā ļoti patika vienatnība. Man vēl joprojām patīk būt vienai, un tas nav tas, ko mēs saucam par vientulību. Vienpatība, vienatnība man ir ārkārtīgi būtiska. Bet tad ir pusaudža gadi, kad šīs bildes un sajūtas tiek bloķētas. Varbūt, ja man būtu savādāks raksturs, citāda vide, audzināšana, tas attīstītos savādāk.

Es ļoti maz redzēju jūru. Mēs vienreiz gadā braucām padzīvot pie jūras. Bet tas bija liels notikums. Un tad, kad es sāku jau strādāt Rīgā, pamanīju, kā atšķiras tie cilvēki, kam horizonts ir bijis mežs, un tie, kam horizonts ir plašs, jūra. Kā mēs izpaužamies, kā mēs vispār redzam pasauli. Kad iestājos skolā Rīgā, es uz jūru braucu ļoti bieži. Tas horizonts ir paplašināms tikai pašam.

Elita. Tu tā to formulē. Man atkal šķiet, ka kaut kādā ziņā mūsu puses cilvēki – es esmu no Jēkabpils… Jautājums pat nav par pusēm, jautājums ir par uzaugšanu kopā ar dabu un vienatnību un, iespējams, arī to, ka tu esi pirmais savā ģimenē, kurš sāk nodarboties ar mākslu. Tad ir būtiska vēlēšanās uzreiz ķerties pie tiem eksistenciālajiem jautājumiem…

Inese. Ā, tu tā…

Elita. Katrs mēs ar kaut ko sākam, un es mēģinu arī sevi saprast, kāpēc arī mani vienmēr ir interesējušas lielās un nopietnās tēmas. Es skolā taisīju režijas darbus, viens bija pansionātā, kur Plēpis ir tuvu nāvei un dēls viņu pieņems vai nepieņems, meitene ar panikas lēkmēm, cietums, dzemdības. Man kaut kā liekas, ka laiks ir par īsu, lai darītu kaut ko, teiksim, ne tik eksistenciālu. Un re, Rainis arī no mūsu puses – no Latgales.

Inese. Tie ir kaut kādi patiesības meklējumi. Caur taviem sociālajiem stāstiem vai caur klasiķiem, ko es izvēlos. Viņi meklē, kāds tas cilvēks var būt. Nav vienas patiesības. Nav vienas labas vai sliktas puses, katrs cilvēks ir tik dažāds, un nekad nesaproti, ko tas cilvēks var pēkšņi darīt, domāt.

Elita. Tu saki, ka meklē jautājumus kā režisore, bet tas, ko man nupat stāsti, tā ir aktrises indeve. Tā dramatiskā nots. Vai nekad neesi gribējusi kļūt par aktrisi? Jo tu jūti patiesību un aktieriskos melus, to es tā no savas pieredzes darbā ar tevi varu pateikt.

Inese. Nē. Laikam to sapni par aktrises būšanu esmu diezgan agri nomirdinājusi.

Elita. Aha, bet tas ir bijis.

Inese. Ir bijis, es esmu bērnībā dziedājusi pie spoguļa ar ķemmi un iztēlojusies, kā es esmu uzmanības centrā uz skatuves. Bet, strādājot par režisori, sapratu, ka nekad nevarētu būt aktrise. Man šķiet, ka man palika bail no tā ceļa, jo aktiera daba pieprasa, nu, tādu biezu ādu, un man nekad tāda nevarētu būt. Nenormāli, jā. Jo tie ir tādi instrumenti, ar ko aktierim ir jāstrādā, un vienmēr, kad skatos uz saviem aktieriem, es saku: mīļie, labie, kā es jums visiem jūtu līdzi un paldies, ka es neesmu aktrise, cik jums ir grūti. Goda vārds. Man šķiet, ka tad es sapratu to atšķirību, kas ir, kad tēlo spoguļa priekšā viens pats mājās, un kas ir, kad tas kļūst par darbu.

Elita. Nu jā, bet ir vēl viena lieta, ko esmu pamanījusi, strādājot ar tevi: tavi iestudējumi ir ļoti uz aktieri vērsti. Tajos vajag labu aktieri, turklāt tādu, kas var nospēlēt pretējas emocijas. Vienmēr jau ir ļoti labi tie «dubultie dibeni», arī mazās lomās, jebkurā lomā.

Tomēr tavu izrāžu veiksme ir atkarīga no tā, vai aktieris to izdarīs vai neizdarīs. Un likmes ir lielas. Jo tie ir likteņstāsti, tas nav tas pats, kā vienas epizodes robežās atrast atslēgu lomai vai kaut kādu gegu, fīču un to ticami izdarīt. Tas nozīmē uzbūvēt visas lomas arku, un bieži vien rezultāts ir redzams tikai pirmizrādes vakarā vai dažkārt vēl vēlāk. Es tevī vienmēr esmu apbrīnojusi cieņpilno attieksmi pret aktieri un pacietību gaidīt, kad tur kaut kas vispār sāks šķilties. Un arī to, ka tu pamani – vēl nekas nav, bet tu jūti, ka varētu būt. Jā, tu pamani aktierī kaut kādas šķautnes, apslēpto dziļumu, ko viņš vispār vēl nekad nav atvēris, un tu iedod to lomu un tici, ka būs. Un es domāju, kā tev nervi tur šo gaidīšanu. Jo es arī tagad esmu vienu izrādi taisījusi, un teātra režija man šķiet kā smilšu formēšana, pilini, pilini aktierim, un tad viņam ir cits noskaņojums un cits iespaids, un cits vakars, un viss sabrūk.

Inese. Man patīk režija tāpēc, ka tas ir darbs ar smalko plānu, ar smalko matēriju, tā ir intuīcija. Es pieņemu lēmumu, piemēram, kādam piedāvāt darbu, un mana intuīcija saka, ka tas sanāks. Man ir, pat nezinu, kā pateikt… azarts, adrenalīns, un tad, kad jau sāku strādāt ar aktieri, es… Nē, es nebarojos no aktiera, nē, bet tā sadarbība ar aktieri ir nenormāli būtiska. Ja aktieris man tic, ja iet līdzi – nu, tā ir mana lielākā laime.

Elita. Bet tu viņam arī ej līdzi?