Režisore, kas nav no padebešiem

Ineses Mičules ārējais veidols – platais, silti sievišķīgais smaids un šūpīgā zirgaste, viņas maigums un pieklājība saziņā ar pasauli un cilvēkiem vienmēr licis viņai izskatīties jaunākai par saviem gadiem. Varbūt arī priecīgākai un mīlīgākai, nekā Inese Mičule sevi kā skatuves mākslinieci ir izteikusi Latvijas teātrī. Patiesībā režisore ir gājusi skarbā un vientuļā teritorijā, kur neviena no minētajām īpašībām nav tā piemērotākā. Vai tā būtu Muša (2012), vai Smagais metāls (2011) Jaunajā Rīgas teātrī, vai Valmieras teātrī radītās izrādes Kaķis uz nokaitēta skārda jumta (2017), Kam bail no Virdžīnijas Vulfas? (2022) un kur nu vēl turpat veiktie jaunākie iestudējumi – Sēras piestāv Elektrai (2023) un Jāzeps viņa brāļi (2023). Tajos režisore pārliecinoši atgādina par traģēdijas žanru un ļauj apjaust, ka Aristoteļa termins «katarse» nav tikai teorētisks jēdziens.

Viņa spēj panākt skaidru gala vēstījumu, pie kura bieži tomēr nevar tikt, izvelkot vidējo no visiem viedokļiem

Filozofiski jautājumi, neatšķetināmas ētiskās dilemmas, sirdsapziņa, atbildība par savas dvēseles un planētas ekosistēmu, latviešu kultūras mantojums, folklora, garīgā tīrība, bet ne svētulība vai dogmatisms – tās ir tēmas, kuras režisore pārliecinoši aplūko savos darbos. Šķiet, viņas spēks teātrī ir spēja harmoniski apvienot dabas doto emocionālo siltumu ar loģisku, strukturētu prātu. Ne velti pirms teātra Inese ir studējusi jurisprudenci. Režisore veiksmīgi prot rast balansu starp formu un saturu. Viņas emocionalitāte nav sentimentāla.

Inese Mičule ar savu ceļu Latvijas teātrī ir pierādījusi, ka pieder pie tiem māksliniekiem, kurus nevar pagrūst vai sakārdināt ar konjunktūru. Režisore ciena savu iekšējo pasauli ar tās vērtībām un mērauklām. Viņa ir pamanāma ar savu mieru un šķietamo klusumu. Bet šis klusums ir spēcīgs un runājošs.

BEZ SKATUVISKIEM BRĪNUMIEM

Inese Mičule ir dzimusi Preiļos 1979. gada 26. martā. Dzimtā vieta vēlāk, 2017. gadā, režisorei uzdāvina Boņuka balvu par koncertizrādes Latgales gredzens. Rakstiem un skaņai režiju ciklā Latvijas gredzens. Ļoti precīzu raksturojumu režisorei sniedz radio Klasika žurnāliste, muzikoloģe Maruta Rubeze: «Man šķiet, ka jūs esat brīnišķīgs komandas cilvēks. Ka esat nevis režisors no padebešiem, bet viens no viņiem.»^[1] Šo Ineses Mičules īpašību izceļ burtiski visi, kas ar viņu strādājuši. Arī viņas jaunākās izrādes Jāzeps un viņa brāļi aktieri intervijās atceras, ka uzklausīts un iztaujāts par viņa redzējumu ir burtiski katrs «brālis». Tas ir Ineses Mičules darba metodes lielākais noslēpums – kā, attiecoties pret pārējo ansambli ar netēlotu uzmanību un smalkjūtību, viņa spēj panākt skaidru gala vēstījumu, pie kura bieži tomēr nevar tikt, izvelkot vidējo no visiem viedokļiem. Varbūt tomēr var?

Ineses Mičules garajā radošās biogrāfijas stabiņā ir arī izrādes, kas nav kļuvušas par notikumiem. Ir arī tādas, kuras varētu nodēvēt pat par neveiksmēm, piemēram, Māras Zālītes Pilna Māras istabiņa (Jaunajā Rīgas teātrī, 2016), kurā, neraugoties uz savai pasaules uztverei tuvo tēmu un materiālu, režisorei tomēr neizdevās atrast precīzu atslēgu un jaunu skanējumu šajā laikā. Bet viņa ienāca teātrī ļoti spilgti, un viņas kā režisores piedzimšana ir datējama ar konkrētu laiku un izrādi.

Ineses Mičules diplomdarbs Fundamentālists (2008) Jaunajā Rīgas teātrī saņēma ne vien teātra kritikas autoritāšu slavējošas recenzijas, bet palika repertuārā 10 gadus (!). Režisore par šo iestudējumu saņēma 2008./2009. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada spilgtākā debija. Top vairākas recenzijas, kas ir netipiski debijas darbam. Kritiķi fiksējuši Ineses Mičules režijas kamertoni, kas pieteicis sevi jau pirmajā režijas darbā un ar laiku kļuvis vēl izteiktāks un pilnskanīgāks.