Kūciņa ar trim pilēm sirsnības

Par Gada jaundarbu dramaturģijā Spēlmaņu nakts žūrija atzinusi lugu Dziesmu svētki. Rasas Bugavičutes-Pēces darbs Matīsa Budovska režijā iestudēts Liepājas teātra Mazajā zālē. Izrādes tapšanas laikā viņa aptvērusi, cik ļoti var būt laimīga kā autore, zinot, ka raksta saviem laika un domubiedriem, kuri saprot dramaturģi no pusvārda.

Linda Kilevica. Tu esi Liepājas teātra dramaturģe. Kādreiz bija pieņemts, ka dramaturgs – tas ir literāts, kurš raksta lugas. Vai tu sevi tā izjūti, vai tomēr kā citādi?

Rasa Bugavičute-Pēce. Es primāri sevi izjūtu kā to, kura raksta lugas un tikai pēc tam varbūt pavīd arī kāda cita veida literāra izpausme. Esmu tāda riktīga teātra praktiķe, nevis literāte, jo vārda «literāts» aura ir daudz poētiskāka, mīklaināka un katram nozīmē kaut ko citu. Dramaturgs, manuprāt, ir teātra praktiķis, kurš zina, kā uzrakstīt tekstu tā, lai tas labi strādātu režisora rokās, lai tas labi gulētu aktieru mutēs, lai tas iekustinātu skatītāju. Laika gaitā, ne tikai studiju procesā, bet arī pēc tam arvien vairāk un vairāk apjēdzu, kā to visu panākt un kā tajā rāmī turēties. Ne velti dramaturga profesiju māca un var iemācīt. Absolūti simtprocentīgi varu teikt, ka dramaturģijas bāze un zināšanas man ir palīdzējušas jebkurā citā radošā rakstīšanas pieredzē.

Vai luga kā grāmatā lasāms literārs darbs būtu kļuvusi bezjēdzīga un lieka?

Nu, vecās lugas var droši lasīt grāmatās! Tas ir ļoti labs jautājums, jo man jau gribētos teikt, ka ir daļa lugu, kuras būtu lasāmas, bet es arī ļoti labi saprotu izdevniecības, kuras nesperas izdot lugas, jo interesentu loks ir ārkārtīgi mazs. Esmu no tiem dramaturgiem, kas domā, kam raksta. Attiecīgi, ja rakstītu kādu lugu, zinot, ka to iespiedīs grāmatā, es visdrīzāk rakstītu mazliet citādāk. Vai, piemēram, ja nu pēkšņi es tagad izdomātu – o, izdosim Rasas kopotus rakstus! – tad droši vien visus tos tekstus pārlasītu, un ļoti iespējams, ka tieši remarku daļas uzrakstītu nedaudz citādāk vai varbūt radītu divas versijas. Ja tas cilvēks, kurš šo tekstu lasīs, to grib iestudēt, tad ar viņu runāju vienā valodā. Vai arī tas ir cilvēks, kurš grib sēdēt dīvānā vakarā, izlasīt lugu un savā galvā izfantazēt, kā tas varētu izskatīties. Tad viņam vajadzētu kaut ko mazliet vairāk iedot. Pasniedzot dramaturģiju studentiem, vienmēr saku, lai viņi neatņem darbu režisoriem, scenogrāfiem, visiem pārējiem, jo tas novedīs tikai un vienīgi pie konflikta, un to nu apkārt lugai nevajag. To vajag atstāt tikai lugā. Es negribu teikt, ka nekad mūžā neviena luga netiks vairs iespiesta un no tā jēgas nav, tam nepiekrītu. Piemēram, Marjus Ivaškeviča lugas, manuprāt, būtu pelnījušas nonākt grāmatā un būt plauktā. Tieši tāpat Ingas Ābeles lugas.

Ja pēc gadiem kāds ņems iestudēt Dziesmu svētkus, viņam droši vien tas eksemplārs, kas bija Matīsam Budovskim, vairs nederēs.

Nu jā, tas eksemplārs visdrīzāk ir saņurkāts un ļoti koši aprakstītiem stūrīšiem un maliņām. Bet, ja man jāatklāj tāda mazā, klusā vēlme un doma, tad es ik pa brīdim tomēr pieķeros idejai, ka varbūt ir jāizdod grāmatiņa, kurā būtu pāris manu lugu. Jā. Tas būtu forši. Jo man arī liekas, ka tas ir labs un jēdzīgs veids, kā šos tekstus, kas ir padzīvojuši uz lielo teātru skatuvēm, pēc kāda laika nodot arī amatierteātru rokās, lai tad tās lugas ir dzīvas, lai tās turpina būt.

Speciāli kādam amatierteātrim tev pagaidām nav nācies rakstīt?

Speciāli rakstījusi neesmu, esmu devusi savas lugas. Vispieprasītākās amatierteātros ir Sarkangalvīte un vilks un Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Skolās un pulciņos bērni visu ko labu iestudē, tur es vienmēr dodu bez kādām ierunām. Zinu, ka vairākos amatierteātros bijusi iestudēta mana bakalaura darba luga, kas nav bijusi profesionālā teātrī, – Fermāta. Reiz man bija jauka saruna ar amatierteātra režisoru, jo viņš feisbukā meklēja lugu trim vīriešiem. Es saku, ka man ir luga trim vīriešiem, nosaukums ir Vilki. Vēl piebilstu, ka tur ir tāda specifiska vecumu lieta. Teātris ir maģiska vieta, kur vecumi var plūst un mainīties, bet kādi jums tur tie aktieri? Jo pārsvarā jau tas ir «platais gals», kas amatierteātros ir. Bet nē – tur tieši vecumi pilnīgi sakrita, pilnīgi kā nomērīts! Nezinu, vai viņi iestudēs, bet aizsūtīju.

Šobrīd atkal redzam, ka daudzos teātros dramaturga statuss ir atgriezies un arī režisori grib viņus piesaistīt, iestudējot savas izrādes. Kāpēc, tavuprāt, tas ir kļuvis svarīgi?

Pirms divām nedēļām biju Drāmas forumā. Diskusijā dramaturgs no Igaunijas, Tallinas, pateica domu, kurai es arī piekrītu jau no pirmās reizes, kad sāku vispār strādāt teātrī: dramaturgs ļoti lielā mērā ir kā labākais draugs vai psihologs, vai vienkārši režisora uzklausītājs, labā roka, kas nav asistents. Līdz ar to viņš nejaucas darbā, kas režisoru nomierina, bet rūpējas par lugas aizstāvēšanu un teksta jēgas novērtēšanu, kā tas viss skan un nonāk līdz skatītājiem. Un tad tu esi tāds pārsvarā klusējošais, bet pāris vērtīgus teikumus pasakošais līdzgaitnieks. Es domāju, ka režisori vienā brīdī no tā režijas kulta sāks sajusties vientuļi, un dramaturgs ir tuvākā pietuvinātā profesija, kura var saprast, ko viņi dara. Un vēl es domāju, ka ar katru brīdi teātra uzņemtais ātrums savā attīstībā pieprasa tiešām to, lai tā eksistējošo tekstu deformēšana mazliet tiek kontrolēta. Vai arī, ja ir tāds režisors, kurš pats grib kaut ko rakstīt, tad lai ir kāds cilvēks, kurš var būt klāt, protams, ja režisors to grib un ļauj. Lai novērtē, kā tas viss ir sanācis. Lai kā arī visi būtu izpērušies pa visādām formām un visādiem izpausmes un izteiksmes līdzekļiem, tomēr saturs ir tas, pēc kā skatītājs nāk. Viņš grib notvert jēgu, un tāpēc dramaturga klātbūtne ir nepieciešama. Man patīk, ka tik daudz štata dramaturgu Latvijā atkal ir pie špricēm.

Vai šādā kopdarbā vairs ir iespējams pateikt, kas bija pirmais – vista vai ola? Ja nav klasiskā varianta, kad režisors paņem lugu un iestudē, tad jau abi ir autori.

Par šo tēmu arī esmu domājusi, jo teksts ir visneaizsargātākais. Es taču neskraidīšu apkārt katram un neteikšu, ka re, kur man te pirmajā variantā ir rakstīts tieši tā, tas ir manis izdomāts teksts. Tad, domājot kaut vai, piemēram, par scenogrāfiju, – tur jau arī ir «tā». Protams, ir scenogrāfa ideja, viņš ir galvenais tētis, bet noliek uz skatuves un saprot – nē, tam beņķītim tomēr vajadzētu būt citā vietā. Un to ir izdomājis kāds aktieris. Tad jau arī autorība būtu jādala. Vai kāds izdomā, ka viņam vajag kaut kādu lietu uz skatuves obligāti pa visām varēm. Un ar režiju ir tieši tāpat, man liekas, ka aktieri ir līdzautori pilnīgi katrai izrādei, absolūti. Tur tā robeža vienkārši neeksistē. Tomēr es varu būt tas cilvēks, kurš ir atbildīgais tieši par dramaturģisko struktūru, attīstību un to, kāds tad finālā tas produkts ir sanācis. Tāpēc ir svarīgi, ka ir pateikts – šajā izrādē dramaturgs ir šis cilvēks. Pat ja tas ir dramatizējums, pat ja tas ir bez vārdiem, pat ja tas ir kaut kas absolūti netekstuāls, dramaturga klātbūtne ir svarīga, jo runa ir par to, kā tiek pasniegta informācija.

Pat ja runātais vārds izrādē vispār neizskan, tomēr aiz tās kaut kur stāv dramaturgs.

Nu, vajadzētu stāvēt. Pēdējā laikā ir bijis daudz piemēru, kad redzu – ja šai gabaliņā režisors būtu paņēmis sev blakus kādu, kurš pārvalda tieši dramaturģisko pusi, tad iestudējums būtu vienīgi ieguvis, aktieri būtu ieguvuši, visi būtu ieguvēji. Bet nu lēni, pamazām jānostiprinās atkal dramaturgiem savās pozīcijās.

Minēji, ka negribi visu uzrakstīt priekšā scenogrāfam, kostīmu māksliniekam, un tas droši vien dramaturgam sagādā dažu labu atklājumu.