Lūdzu, te es esmu!

Šodien ir 30. novembris, ir pulksten 1 un 18 minūtes, un mēs ar manu teātra krustmāti Daci Everss tiekamies sarunai mākslas telpā Kurtuve, kur šobrīd darbojas Valmieras teātris. Man šovakar ir pirmizrāde teātra simtgades uzvedumam One Hundred, par ko es ļoti priecājos, un Dace šovakar arī nāks skatīties, un es ceru, ka viņai patiks tas, ko mēs ar kolēģiem būsim sastrādājuši.

Krišjānis Strods. Ārā ir tāds… Tu atceries vispār tādu sniegu 30. novembrī?

Dace Everss. Ja tu tā prasi, tad vispār nē. Parasti ap Ziemassvētkiem parādās kaut kas tāds, pēdējās desmitgadēs jau vairāk februārī. Bet šogad jau vispār viss bija nojucis. Iedomājies, cik ilgi bija zaļi koki. Oktobra vidū mēs laukos kurinājām pirti, es varēju vēl iet zaļas slotas siet. Tas taču nav normāli.

Krišjānis. Pirts ir tavs hobijs?

Dace. Nē, nē, man patīk, bet es neesmu nekāds tāds ārkārtīgs fans, kam tikai pirtī tikt iekšā. Un man patīk slapjās pirtis, sauna pilnīgi nē. Normāla latviešu pirtiņa, kur uz akmeņiem uzlej ūdeni.

Krišjānis. Akadēmijas laikā biju aizbraucis pie pirtnieka, jo man likās, ka man patīk pirts, un viņš ar mani strādāja. Viņš meklēja kādu, kam nodot savu amatu. Bet tur bija liels pārpratums, tāpēc ka es mācījos akadēmijā un man nebija laika iet mācīties pie viņa, bet, nu, tas bija ļoti interesanti. Tā ir ģeniāla kultūra. Viņš man stāstīja, kurā mēnesī, kādā dienā pēc kā viņš iet un kad slotiņas jāvāc nost, un tad mērīja manas enerģijas.

Dace. Nē, nē, man ne tuvu tam nav. Pie tam es ātri svīstu, man nemaz nav jākāpj augšā uz lāvas.

Krišjānis. Un uz skatuves kā ar svīšanu?

Dace. Uz skatuves jau svīst tad, kad ir biezi tērpi, it sevišķi sintētika, ko mans ķermenis nepanes.

Krišjānis. Bet es esmu pamanījis, ka tas ir no dienas uz dienu, ir reizes, kad tā pati izrāde un tu nosvīsti – uh, un dažreiz tu nenosvīsti vispār. Jo var saelpoties pirms izrādes tā, ka jau uzkāp slapjš.

Dace. Un kad saproti, ka esi ne to pateicis un jādomā, kā tikt no situācijas ārā, tad tu tā kā notirpsti pa visu augumu un cauri grimam man izsitas sarkani pleķi.

Krišjānis. Es ar to cīnos, ja esmu kaut ko sajaucis, un, tā kā es pats to saprotu, tad pilnīgi jūtu, kā tas karstums no papēžiem kāpj augšā uz vaigiem, un tad vēl sāku domāt – es tagad esmu sarkans, tātad jau esmu sevi nodevis, un tagad man jāmēģina savākties, un tad vairs nedomā par to, ko dari, bet mēģini savākties.

Dace. Tu tā viltīgi skaties uz mani, rotaļīgi viltīgi.

Krišjānis. Nu, es esmu labā garastāvoklī. Man ir pirmizrāde, un tā vēl sakritusi ar teātra simtgades svētkiem, un viss vienos lielos svētkos. Vēl nesen bija Spēlmaņu nakts.

Dace. Un tūliņās būs Ziemassvētki.

Krišjānis. Bet pirmizrāde kā svētki – ne vienmēr tie sanāk kā svētki pirmizrādes dalībniekiem. Dažreiz gribas, lai pirmizrāde ātrāk paiet un var braukt mājās gulēt, bet dažreiz ir svētku sajūta. Kas to rada? Vai tev pirmizrādes ir kā svētki?

Dace. Formāli tie vienmēr ir svētki, beidzies kaut kāds posms. Kā es jūtos svētkos, ir ļoti atkarīgs no tā, kāda iznāca izrāde. Ja esmu neapmierināta ar to, ja netiku galā, vismaz savā sapratnē, tad kādi svētki… Citiem varbūt ir, bet man jau nav… Esmu ļoti paškritiska un uzskatu, ka tā arī jābūt. Pat tad, ja tevi slavē, pat ja ļoti, ļoti slavē – tas, protams, ir patīkamāk nekā tad, ja ļoti kritizē, bet ir jāskatās veselīgi. Līdz ar to es arī daudz nebāžos citiem virsū ar saviem padomiem.

Krišjānis. Vai par rezultātu vienmēr atbildīgs aktieris?