«Direktora teātra» principi

Klaipēdas teātris ir viens no lietuviešu mūsdienu skatuves mākslas interesantākajiem fenomeniem. Tas atrodas tālu no valsts galvaspilsētas, ostas pilsētā ar unikālu tūrisma objektu, slaveno Kuršu kāpu. Teātra vēsturiskā ēka pirms nepilniem desmit gadiem restaurēta, iegūstot jaunas spēles vietas – transformējamu mazo zāli, eksperimentālo laukumu, kā arī tehniskās un administratīvās telpas.

Kopš 2017. gada Klaipēdas teātris rīko starptautisku festivālu, kurā rāda izcilākās Lietuvas izrādes. Teātrim nav savu režisoru, toties uz turieni iestudēt brauc mākslinieki no visas Eiropas. Divas izrādes šeit iestudējusi Māra Ķimele, bet Elmārs Seņkovs par uzvedumu Medības saņēmis Lietuvas teātra Gada balvu – Zelta krustu (2019). Šeit strādājuši Lietuvas režisori Eimunts Nekrošus, Jons Vaitkus un Oskars Koršunovs, Jans Klata un Agata Duda-Grača no Polijas, Dmitrijs Krimovs, kurš emigrējis no Krievijas.

Kopš 1963. gada teātri vadīja aktieris un režisors Povils Gaidis (Povylas Gaidis). 2007. gadā teātra tehniskais stāvoklis jau apdraudēja cilvēkus, to aizvēra, bet vienlaikus sākās gan vecās ēkas restaurācija, gan jaunu telpu projektēšana. Tieši šajā laikā teātra kolektīvā ienāca arī Toms Jočis (Tomas Juočys), kurš piedalījies gan projektēšanā, gan celtniecībā.

Toms Jočis. Laikposmā starp 2010. un 2015. gadu teātrī esmu izmēģinājis dažādus amatus: biju celtniecības priekšnieka vietnieks, vadīju projektus un pildīju uzvedumu daļas vadītāja funkcijas tad, kad mums nemaz nebija tādas vietas štatu sarakstā, jo darbojāmies pagaidu mājvietā ar samazinātu repertuāru. 2015. gadā es uzrakstīju teātra attīstības projektu un pieteicu savu kandidatūru Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā uz teātra direktora vietu. Septembrī kļuvu par direktoru, un 2025. gadā beigsies mans otrais darba termiņš. Nolēmu piedalīties konkursā, jo teātris bija zaudējis iepriekšējo vadītāju. Pretendentu bija daudz, bet šo amatu uzticēja man.

Uz konkursu devos ar savu programmu, kuras galvenā doma bija – teātrim ne vien jāienāk jaunās telpās, bet arī pašam jāatjaunojas. Viena no idejām bija festivāls, uz kuru centrētos laikmetīgās teātra mākslas izpratne. Vēlējos – un joprojām vēlos –, lai teātris funkcionētu ne tikai kā izrāžu radīšanas un pārdošanas organizācija. Mēs esam valsts teātris, un ir diezgan grūti saglabāt repertuārā nekomerciālas izrādes, kas skatītājiem nav acumirklī saprotamas, tāpēc jārada apstākļi, lai viņiem vienkārši patiktu nākt šurp. Esmu mēģinājis skaitīt, cik daudz ir pasākumu, kuri notiek līdztekus izrādēm, – sākot ar lugu lasījumiem, kad aktieri kopā ar skatītājiem iepazīst un apspriež jaunus dramaturģijas darbus, un beidzot ar to, ka mums ir bibliotēka, visu laiku atvērta kafejnīca un savs teātra veikals. Neuzskatu sevi par īpašu teatrāli, es vispirms esmu menedžeris. Bet, protams, mīlu teātri, jo kāpēc gan citādi es šeit strādātu. Tāpēc man ir svarīgi, lai to iemīlētu arī citi. Tikai kā to panākt? Man liekas, ka pamazām ir jārada savējo loks, jo gan pastāvīgajiem apmeklētājiem, gan tiem, kas teātrī ienāk pirmoreiz, ir jāpierāda, ka tas, ko mēs pārdodam, ir kvalitatīvi pavadīts laiks.

Piemēram, no pagājušās nedēļas mēs satiekamies ar skatītājiem bez īpaša iemesla. Ja viņiem ir jautājumi, esam gatavi par tiem runāt. Bez moderatoriem, mikrofoniem, dzerot tēju vai kafiju un palēnām noārdot dažādus stereotipus.

Jau no 2017. gada par mūsu ikdienu ir kļuvušas publiskas diskusijas ar režisoriem, dramaturgiem, aktieriem, šobrīd tās ir iekļautas teātra programmā, bet pēc pirmizrādēm tas ir obligāts pasākums. Sarunas ar skatītājiem ir daļa no mūsu darba.

Jevgeņija Šermeņeva. Vai tu devies uz konkursu ar savu ekonomisko un radošo programmu? Vai tev kā menedžerim bija arī mākslinieciskā koncepcija? Vai tu pats veidoji teātra mākslinieciskās attīstības stratēģiju? Un kas bija pamatā tavai koncepcijai?

Galvenā nostādne bija – teātra atvērtība. Tas nozīmē ļoti daudz ko. Līdz 2015. gadam mūsu teātri pozicionēja kā «reģionālo teātri», man gribējās to pārvarēt un pateikt, ka mēs esam vienkārši viens no Eiropas teātriem, ka spējam strādāt tādā pašā līmenī. Tas nebija mēģinājums pārdot kaķi maisā, es tobrīd jau biju pietiekami daudz braukājis pa pasauli un redzējis, un sastapis daudzus jaunus režisorus, ar kuriem gribējās strādāt. Atvērtības princips paredz, ka līdzās jauniem un pieredzējušiem lietuviešu režisoriem te jāiestudē māksliniekiem no citām valstīm, ar citu skolu un atšķirīgu teātra redzējumu. Man pašam liekas, ka tas ir attaisnojies, jo, strādājot ar dažādiem režisoriem, aktieru trupa būtiski attīstās, tā ir elastīga un gatava eksperimentiem, gatava ļoti daudz strādāt. Bet tajā pašā laikā gan jaunie, gan slavenie zina, ka mēs viņus vērtēsim ar vienu un to pašu mērauklu. Ir ļoti svarīgi, ka jaunie grib pie mums iestudēt, viņi zina, ka aktieri šeit ir strādājuši ar poļu, ar latviešu režisoriem, un saprot, ka arī paši var mēģināt īstenot savas ieceres. Mēs sniedzam viņiem iespēju strādāt uz lielās skatuves, ar lielu budžetu un piepildīt sapņus, kuri iepriekš likās utopiski. Katru gadu mēs iestudējam trīs vai četras izrādes, no kurām vienu iestudē kāds jaunais, vienu – lietuviešu režisors un vēl vienu – ārzemnieks. Izvēles dažādība nes arī jaunas zināšanas un izpratni.

Vai atvērtība nozīmē arī to, ka ar katru režisoru esat gatavi apspriest viņa iestudējuma idejas?

Mums ir ļoti daudz ieceru, ar daudziem jaunajiem gribas strādāt atkārtoti, bet nepietiek laika, esam saplānojuši repertuāru jau līdz 2025. gada rudenim. Pats galvenais ir ideja, ko mums piedāvā režisors. Mēs meklējam labas idejas un ignorējam to, kā režisoru vērtē kritika, kāds ir viņa tēls šeit, Lietuvā, vai ārzemēs. Un man liekas, ka tas ir pareizais ceļš. Ir teātri, kas strādā citādi, un arī labi strādā. Bet mums darbojas tieši šis modelis.

Manuprāt, patlaban ir visai riskanti būt par viena režisora teātri. Tas iespējams vienīgi tad, ja ir tāds režisors kā Nekrošus, kurš rada nevis izrādes, bet unikālu pasauli. Tāpēc, kad mūžībā aizgāja Povils Gaidis, mēs nemeklējām jaunu režisoru, kurš būtu teātra mākslinieciskās programmas centrā. Bija skaidrs, ka jāizmēģina jauns ceļš, strādājot ar visiem, bez prioritātēm un bez bailēm.

Tomēr teātrim ir mākslinieciskais vadītājs – tas ir dzejnieks, tulkotājs, dramaturgs Gintars Grajausks. Kādas ir viņa funkcijas?

Gintars atnāca uz teātri gadu pirms manis kā literārās daļas vadītājs. Es viņu uzaicināju par māksliniecisko vadītāju, jo viņš pazīst teātri, literatūru, mums ir ļoti ērti strādāt tandēmā, viņš rūpējas par māksliniecisko darbību, taču ļoti daudz mēs darām kopā. Tas attiecas, piemēram, uz režisoru uzaicināšanu, citu teātru, arī ārzemju, izrāžu skatīšanos, jo, lai iemiesotu arī svešas idejas, ir ļoti daudz jāzina, lai būtu iespējams salīdzināt. Un vienkārši ir daudz darba – jebkurai idejai zūd jēga, ja to neīsteno.

Vai nav gadījies, ka jūs kaut ko plānojat, bet Gintars iebilst, ka viņa intuīcija brīdina, ka to nevajag darīt?