Punkti uz dzīves līnijas

Teātra Vēstnesis aicināja uz diskusiju par teātra nozarē samilzušajām problēmām aktierus no dažādiem teātriem. Lai pasargātu viņus no nelabvēlīgām sekām saistībā ar diskusijā izteiktajiem spriedumiem, iepriekš vienojāmies, ka visi paliks anonīmi. Ja spēlēt, tad spēlēt – drosminiekiem tika piešķirti ievērojamu vēsturisko personību vārdi, nešķirojot pēc vecuma un dzimuma. Jautājumus uzdošu es, Marija Leiko.

Marija Leiko. Kā ir radusies šī situācija, ka mums 21. gadsimtā demokrātiskā valstī ir jāpauž savas domas anonīmi?

Aleksis Mierlauks. Tas liecina par mūsu ļoti specifisko profesiju. Es pieļauju, ka varbūt vēl ir kādas profesijas, kuras ir nonākušas līdzīgā situācijā, taču nevienam nav noslēpums, ka aktieris ir viena no atkarīgākajām profesijām.

Leiko. Tev ir priekšstats, kādas sekas varētu būt atklātai domu apmaiņai?

Ilgstoši strādājot teātrī, ir tādi spoži radošie uzmirdzējuma brīži, ir profesionālas virsotnes, bet ir arī daudz vienkāršu kalpošanas un lojalitātes momentu

Mierlauks. Visdažādākās. Es domāju, ka lielākā daļa aktieru, mani ieskaitot, nemaz neapjauš, kādas tās var būt. Vispirms jāpieskaras šīs profesijas pamatatkarībām. Aktieris neizvēlas darbus, kuros viņš piedalās. Aktieris ir pilnībā atkarīgs no tā, vai teātrim ir vajadzīgs. Aktierus izvēlas režisori. Aktieri neizvēlas režisorus, ar kuriem strādāt repertuāra teātrī. Aktieris neplāno savu izrāžu skaitu, izrāžu dažādību. To dara teātris. Aktieris neplāno savu brīvo laiku, jo tā gandrīz nav. Ja ir, tad var notikt jebkāda veida izmaiņas, turklāt līgumos ir vai nu iestrādāts, vai arī tas ir nerakstīts likums, ka aktierim ir jābūt teātra rīcībā praktiski septiņas dienas nedēļā. Aktieris neizvēlas savu atalgojumu, nenosaka to, slēdzot līgumu, to vienpusēji nosaka teātra valde. Aktieris nevar izvirzīt savus noteikumus, ka viņš šo izrādi spēlēs par tādu, to – par citu samaksu. Līdz ar to jebkurā no šiem aspektiem var parādīties sekas par viedokļa atklātu paušanu.

Jūlija Skaidrīte. Piemēram, ja kāds iestājas pret direktora vai režisora viedokli, nereti pat subjektīvos jautājumos, tad viņš kļūst par «neērto aktieri».

Es domāju, ka tas radies tāpēc – un tas man nekad nav paticis –, ka aktieri paši definē, cik mēs esam atkarīgi. Mēs esam atkarīgi no režisoriem, no iekšējā teātra uzstādījuma. Tātad es nevaru vispār neko. Ja aktieri no sevis šo mentālo uzstādījumu izdzēstu, mēs kļūtu stiprāki attiecībās režisors – aktieris – teātris.

Leiko. Tu būtu gatava runāt, nosaucot savu vārdu?

Skaidrīte. Jā.

Teodors Podnieks. Manuprāt, tas saistīts ar to, ka Latvijā ir ļoti maza kultūrtelpa. Vēl tā varētu būt padomju rēga ēna, ka jābaidās par savu vietu un tāpēc labāk paklusēt un paciest. Man arī nav problēmas nosaukt savu vārdu, bet kopējā formāta dēļ to nedarīšu. Tajā pašā laikā šī anonimitāte ir arī iespēja. Ja jārunā anonīmi, tātad ir kāds apdraudējums, kas jānovērš. Bet, runājot par sekām, tas varētu būt aizskarts ego, un tad rodas radošā plaisa starp iesaistītajiem. Aktieru vidē vienkārši ir plaša spektra uzskati. Varētu teikt, pat radikāli atšķirīgi, un ir gandrīz neiespējami vienoties tādā vienā dziesmā. Mums bieži ir grūti pieņemt, ka esam dažādi cilvēki.

Dace Akmentiņa. Man nav tik būtiski, ka tas ir anonīmi. Cenšos pretoties aktiera verga vai dzimtcilvēka statusam. Bet kopumā tas tikai apliecina, ka aktieris 21. gadsimta Latvijā jūtas nedrošs un atkarīgs. Tam tā nevajadzētu būt, mākslinieks un brīvība ir saistītas lietas.

TEĀTRA MODEĻI UN LĪGUMATTIECĪBAS

Leiko. Eksperti uzskata, ka mums Latvijā ir trīs teātra modeļi – valsts kapitālsabiedrības, nevalstiskie teātri, privātais sektors. Par projektu teātriem tiek teikts, ka tādu nav. Nu, es vēl piebilstu, ka mums ir viens autorteātris. Kurā no šiem modeļiem strādā tu?

Akmentiņa. Valsts. Valsts teātra priekšrocība ir lielāka garantētā dotācija, kam loģiski vajadzētu kļūt par tādu kā lielāku iedrošinājumu darīt drosmīgākas, eksperimentālas lietas, iestudēt izrādes, kas neizdabā publikas gaumei, bet paceļ teātra mākslas latiņu, piedāvājot arī sarežģītākas un nopietnākas tēmas. Lielā mērā jau tā arī notiek. Tomēr tas ražošanas vāveres ritenis griežas tik strauji, ka reāli ir sajūta, ka arī valsts teātri ir pārņemti ar izdzīvošanu un izmisīgi meklē kompromisus, kā pildīt kasi un tomēr vienlaikus nodarboties ar teātra mākslu.

Mākslas funkciju, iespējams, var pildīt gan projektu teātris ar spēcīgu māksliniecisko vadību, ja ir vienota ideja, kādas lugas iestudēt un kurus režisorus uzaicināt, gan arī tāds teātris, kas veidojas ap konkrētu personu ar savu stilu, rokrakstu, redzējumu. Man personiski tas otrais variants ir piemērotāks. Tur teātri veido arī kopējā trupas sarīvēšanās kopā ilgstošā darbā, tur ir iespēja rasties kaut kam unikālam, tādam teātrim piemīt sava aura un siltums. Es nesaprotu, kādiem supermeniem vai universāliem kareivjiem jābūt aktieriem, kuri derēs visiem un vēl pat nezināmiem X režisoriem.

Man ir beztermiņa līgums. Sākuma gados bija terminētais.