Pārvaldība ir atbildības uzņemšanās

Latvijas teātris pēdējā gada laikā ir piedzīvojis neticamus emociju izvirdumus un dažādas turbulences. Vairumā gadījumu tie bijuši saistīti nevis ar mākslu, bet ar teātru pārvaldību. Diskusijas par aktieru pārceļošanu no viena teātra uz otru. Valsts teātru valdes locekļu konkursi. Teātra direktoru maiņa vai palikšana amatā. Administratīvās un mākslinieciskās vadības nespēja sastrādāties. Kolektīva dumpis, kas rezultējas ar vadības krišanu. Tā vien šķiet, ka teātris šobrīd pārdzīvo nopietnas tektoniskas svārstības.

Lai noskaidrotu esošo situāciju, ikdienas izaicinājumus un nākotnes risinājumus, uz sarunu aicināju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra valdes locekli Danu Bjorku un Latvijas Leļļu teātra valdes locekli Mārtiņu Eihi, kuri vada valsts kapitālsabiedrības, kā arī neatkarīgā teātra pārstāvi Maiju Pavlovu, Ģertrūdes ielas teātra direktori. Katram no viņiem ir cita iepriekšējā profesionālā pieredze: Dana Bjorka ir aktrise, Mārtiņš Eihe – režisors, Maija Pavlova – producente. Mārtiņš Eihe bijis arī Liepājas teātra un Rēzeknes Jorika mākslinieciskais vadītājs. Viņa vadībā Leļļu teātris ir aizvadījis pirmo teātra sezonu. Dana Bjorka otro pilnvaru termiņu turpinās vadīt Mihaila Čehova teātri. Savukārt Maijas Pavlovas vadībā Ģertrūdes ielas teātris strādā jau 10 gadus. Šīs atšķirīgās pieredzes varētu būt labs sākumpunkts sarunai.

Andra Rutkēviča. Teātra pārvaldību vismaz valsts kapitālsabiedrībās šobrīd nosaka teātra direktors jeb valdes loceklis. Kā veidojas direktora un mākslas attiecības? Cik tas dod brīvas rokas mākslai?

Dana Bjorka. Katrā teātrī tas būs citādi. Par Čehova teātri es varu teikt, ka gala lēmums ir man. Visa juridiskā un cita veida atbildība ir tikai vienam cilvēkam – valdes loceklim. Mūsu teātrī ir izveidota mākslas kolēģija septiņu cilvēku sastāvā. Katrs ir profesionālis no savas jomas. Visi svarīgie, stratēģiskie lēmumi tiek pieņemti ar vismaz septiņu cilvēku līdzdalību. Vēl nav bijis precedents, kad septiņi teiktu «darām tā» un es vienīgā saku: «Nē, būs šitā!» Es mēģinu uzklausīt. Vairākos teātros ir mākslinieciskie vadītāji vai kāds, kurš atbild par mākslu. Man grūti iedomāties teātri, par kuru varētu teikt, ka tikai direktors visu izlemj. Gala lēmums – jā. Paraksts – jā. Bet nav tā, ka viens cilvēks sēž, izdomā kaut ko un liek visiem rīkoties.

Mārtiņš Eihe. Mums ir līdzīgi. Ir mākslinieciskā jeb repertuāra padome, kas iesaistās lēmumu pieņemšanā. Taču direktors ir tas, kas nosaka virzienu, kurā teātris iet. Direktors izvēlas komandu, tos piecus vai septiņus repertuāra padomes cilvēkus, kas veido domāšanas virzienu. Viņš nosaka to, kāds ir teātris.

Mana iepriekšējā pieredze, citur esot mākslinieciskajam vadītājam, ir novedusi pie tā, ka esmu valdes loceklis. Kā mākslinieks īsti nevari noteikt teātra virzienu. Tas vienmēr atdursies pret direktora gala lēmumu. Pat ja jums sakrīt viedoklis, beigās visu nosaka vadītājs. Vienīgais teātris, kur, visticamāk, tā nav, ir Jaunais Rīgas teātris, bet arī Alvis Hermanis sākumā bija valdes loceklis. Viņš ir vienīgais mākslinieciskais vadītājs Latvijā.

Maija Pavlova. Mēs esam biedrība. Biedru kopsapulce izvēl valdi. Valde organizē biedrības darbu. Mēs ar Andreju Jarovoju esam divi valdes locekļi ar vienādām paraksta tiesībām un atbildību, gala lēmumu pieņēmēji. Mums ir ļoti maza komanda – septiņi cilvēki. Mēs visos lēmumos iesaistām arī mūsu kolēģus. Pārvaldība nozīmē prasmi valdīt, un tai ir divas galvenās sastāvdaļas: kā pieņemt lēmumus un kā tos tālāk komunicēt gan iekšēji, gan ārēji. Mūsu gadījumā tas ir ērtākais veids, kā to darīt.

Jūsu lēmumu pieņemšanas procesā ir iesaistīti pieci vai septiņi cilvēki. Vai teātrī vispār var būt demokrātija?

Dana. Kad es kā pavisam jauna aktrise atnācu vadīt teātri, sāku ar lozungu «Demokrātija. Visiem jādraudzējas. Sarunāsimies pa draugam». Mana personīgā pieredze liecina, ka diemžēl nevar būt totāla demokrātija organizācijā, kur ir ļoti daudz cilvēku. Mūsu struktūrā ir vairāk nekā 130 štata darbinieku un vēl ārštats. Katrs cilvēks ir personība ar savām emocijām, redzējumu, kā jābūt, ar savām vēlmēm izpausties vai apvainoties. Teātris ir dzīva un ļoti sensitīva organizācija. Tur, kur ir desmit, piecpadsmit cilvēku, kur visi ir vienādi domājoši vai vismaz vienā virzienā domājoši, tur varbūt tas būtu iespējams. Ja mēs runājam par lielu organizāciju, tad gala lēmums tomēr ir vadītājam. Kā viņš veido šo iekšējo atmosfēru – sarunājoties, uzklausot cilvēkus –, tas ir viens, bet pieņemt lēmumus, izdarīt secinājumus, noteikt mērķus, iet uz riskiem vai apiet tos, vadīt finanses, tas tomēr ir viena cilvēka gala lēmums. Un tas nesakrīt ar jēdzienu demokrātija.

Maija. Man jau liekas, ka tas, ko tu saki, ir tā demokrātija. Demokrātija jau nenozīmē visatļautību un totālu haosu.

Dana. Es saskāros tieši ar to. Pirmos divus savas vadības gadus biju pilnīgi atvērta, un kas tik te nebija. Cilvēki pēkšņi sajuta, ka viņi drīkst visu. Pacelt balsi, «uzbraukt». Varbūt tā ir mentalitāte. Varbūt latviešu teātros tā nemēdz notikt.

Mārtiņš. Kā tad! (Smejas.)

Dana. Es sastapos ar to, ka daļa cilvēku demokrātiju pārprot kā visatļautību. Tad rodas iekšējs haoss. Destruktīva atmosfēra, kas neparedz disciplīnu. Var neatnākt laikā uz mēģinājumu. Ko tu man tagad padarīsi? Mums ir demokrātija.

Mārtiņš. Organizācijas struktūra jau nosaka, ka demokrātija nav iespējama, jo atbildība ir viena cilvēka rokās. Lielākā problēma ir tā, ka darba devēju un darba ņēmēju tirgū mēs joprojām dzīvojam postpadomju domāšanā. Cilvēki joprojām nav gatavi uzņemties atbildību par savu jomu. Pat ja viņiem dod tiesības brīvi rīkoties, viņi bieži gaida, lai pasaki, ko darīt. Vai arī notiek pretējais, ka pārprot savas kompetences robežas un sāk pieņemt lēmumus, kurus viņi nedrīkst pieņemt. Tā ir iekšējā izpratne par to uzdevumu, ko tu veic teātrī.

Pieņemot lielus lēmumus, mēs mēģinām runāt ar visu kolektīvu. Piemēram, jautājumu par veselības apdrošināšanu mēs pieņemam, kolektīvu aptaujājot. Kolektīvs aizklāti pauž savu viedokli un izvēlas. Šāda uzticēšanās dažreiz var rezultēties ne tā, kā vajadzētu. Bet, ja gribi, lai cilvēki kļūst atbildīgāki par to, ko dara, tad ir jārēķinās, ka reizēm ir iespējamas arī nelielas katastrofas.

Dana. Es gribētu papildināt ar vēl vienu, jau skandalozi izskanējušu tēmu: par darba līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku. Tas pilnībā atbilst padomju laika struktūrai. Vieniem tad ir tāda iekšējā sajūta, ka var nedarīt neko gadiem un tāpat saņemt algu, otriem ir pretenzija – dod man darbu. Ir ļoti liela atšķirība starp cilvēkiem, kuriem ir uzņēmumu līgumi vai terminētie līgumi. Viņu motivācija, darba disciplīna, attieksme pret darbu, pašmotivācija, vēlme attīstīties ir trīs galvas tiesas pārāka par tiem, kuriem ir nenoteikta laika darba līgumi. Šeit arī runa ir par sistēmu. Eiropas teātros aktieriem nav beztermiņa līgumu sistēma. Mēs nesen bijām Londonā, tikāmies ar dažādu teātru un pārvaldes institūciju vadītājiem, ministrijas pārstāvjiem. Tur ir modelis, ka visi līgumi ir terminēti. Cilvēku mākslinieciskā aizrautība, disciplīna un attieksme pret savu darbu ir ļoti motivēta.

Mārtiņš. No vienas puses, es piekrītu terminēto līgumu sistēmai. Taču šobrīd es laikam esmu vienīgais valsts teātra vadītājs, kurš to neatbalsta, jo sistēma ir pilnīgi nesakārtota to ieviešanai. Mums nav nekādas sociālās aizsardzības māksliniekiem. Mēs gadiem ilgi nevaram atrisināt autoratlīdzību sistēmu.

Maija. Kaut kas jau ir darīts. Jau divus gadus tiek rēķināts sociālais nodoklis no autoratlīdzībām. 80 procenti no tā iet sociālajām iemaksām. Tomēr skaidrs, ka sociālā nodrošinātība, esot frīlansā, ir daudzkārt mazāka.

Mārtiņš. Jautājums, ko mēs izvēlamies? Anglijas modeli, kas ļoti lielā mērā iet Amerikas kapitālisma virzienā, kur katrs pats ir atbildīgs par sevi, vai Skandināvijas modeli, kurā sabiedrība uzņemas atbildību par saviem cilvēkiem. Es izvēlētos pēdējo. Ko mums, piemēram, darīt ar aktrisēm, kuras sasniegušas 40–45 gadu slieksni? Cik lomu sievietēm šajā vecumā ir klasiskajā dramaturģijā, kuru pamatā iestudē repertuārteātri? Desmit? Varbūt divpadsmit? Mums ir bijušas aktrises, kas spēlē Džuljetu ļoti cienījamā vecumā.

Jūs līdz ar vadītāja amatu mantojumā ieguvāt arī aktieru trupu. Vai tas ir ieguvums vai apgrūtinājums?

Mārtiņš. Leļļu teātra gadījumā ir pilnīgi cita specifika. Mēs nevaram piedalīties atvērtā darba tirgū, jo iemaņas, kas ir vajadzīgas leļļu teātra aktieriem, tiek apgūtas piecu, sešu gadu laikā. Pat akadēmiju beigušie leļļu teātra aktieri ļoti daudz turpina mācīties praksē.

Ja mēs skatāmies vispārināti, tad skaidrs, ka katrs vadītājs gribētu strādāt ar tiem, ko vēlas. Ja mēs runājam par aktieriem, tas drīzāk būtu mākslinieciskā vadītāja jautājums. Mēs parasti runājam tikai par aktieriem, bet teātrī vesela virkne cilvēku arī ir mākslinieki – tie, kas strādā darbnīcās. Arī strādājot ar citu mākslinieku skicēm, viņi nosaka to, kāda ir dekorācija. Kāpēc mēs koncentrējamies tikai uz redzamo daļu, tikai uz aktieriem?

Ļoti daudz kur es Jurim Žagaram nepiekrītu. Mans uzstādījums ir, ka, saņemot teātri, uzdevums ir nodot to nākamajam direktoram labākā stāvoklī, nekā pats saņēmu. Tas attiecas arī uz aktieriem. Mēs esam pieraduši, ka aktieru atlaišana notiek ar skandāliem. Patiesībā jebkurai kapitālsabiedrībai ir instruments, ar kuru tā var to darīt, – izveidot vērtēšanas kritērijus. Tikai neviens negrib tos veidot.