Kā atrast īsto direktoru

Nu jau ar nelielu laika distanci varam atskatīties uz teātra dzīves notikumiem 2023. gadā – gan vētraini notikušajiem direktoru amata konkursiem, gan situāciju ar ēku rekonstrukciju, kas arī nenoritēja pārāk gludi. Kultūras dzīves administratīvo pusi uzrauga Kultūras ministrija, un tāpēc ir svarīgi saprast, kāds ir tās vadības viedoklis par notiekošo.

Taču nākas šo rakstu sākt ar atrunu. Katra žurnālista ļaunākais murgs ir diktofona nāve, iznīcinot ierakstu, kas nav pārvietots uz citiem datu nesējiem. Pabeidzot sarunu ar Kultūras ministrijas valsts sekretāri Daci Vilsoni, ko bija paredzēts atšifrēt un publicēt intervijas formā, visādi jokojamies par to, kas ar šo ierakstu varētu notikt; raksta autors kavējas baisas trīsas raisošās atmiņās, kā savām rokām nodzēsis kādu citu interviju un vēlāk bijis spiests pēc atmiņas to rekonstruēt. Tobrīd es vēl nezinu, ka arī šo ierakstu gaida bēdīgs liktenis. Tāpēc ir tapis šis raksts, kurā tiešo citātu būs maz, toties būs vairāk konteksta.

KONKURSS VISIEM

Divu teātru direktoru konkursi 2023. gadā sākās līdzīgi, bet beidzās atšķirīgi. Gan Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, gan Latvijas Nacionālajā teātrī Kultūras ministrija rīkoja konkursu uz valdes locekļa amatu, nevis pagarināja esošos līgumus, kas arī būtu bijis leģitīms solis. Abos gadījumos tika runāts par sūdzībām, kas saņemtas ministrijā par esošajiem direktoriem – attiecīgi Danu Bjorku un Jāni Vimbu. Čehova teātra kolektīva pašreizējais kodols, ieskaitot arodbiedrību, aktīvi iestājās par to, lai Bjorka varētu darbu turpināt, bet nevar arī nepamanīt, ka pēc atkārtotās uzvaras direktore samērā būtiski mainīja teātra repertuāra politiku, tika iestudēts izteikti politisks Hamlets Viestura Kairiša režijā, Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos Lauras Grozas režijā, bet pati režisore uzaicināta teātra štatā, saglabājot amatu arī līdzšinējam teātra mākslinieciskajam vadītājam Sergejam Golomazovam.

Citāds scenārijs risinājās Nacionālajā teātrī, kur tā brīža direktors Jānis Vimba zaudēja Mārim Vītolam, un tālākās sekas bija samērā nesen nokomplektētās mākslinieciskās komandas izjukšana, jo reizē ar māksliniecisko vadītāju Elmāru Seņkovu no teātra štata aizgāja arī scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens un horeogrāfe Elīna Gediņa. Seņkovs publiskajā retorikā attiecībā pret Kultūras ministriju un Daces Vilsones vadīto pretendentu atlases komisiju bija ļoti skarbs. Jau ar laika distanci apspriežot, kas tad īsti notika, izkristalizējas dažas atziņas. Pirmkārt, ministrija nebija apmierināta ar teātra finanšu rādītājiem, kaut tolaik Vimba publiskajā telpā pauda, ka tie ir «labi un ļoti labi». Otrkārt, brīdī, kad Vītols, prezentēdams savu teātra nākotnes redzējumu, tajā iekļāva arī tobrīd Seņkova sapulcēto māksliniecisko komandu, nevienam neienāca prātā, ka mākslinieciskais vadītājs savu atrašanos amatā saistīs ar konkrētiem noteikumiem, kam Vimba acīmredzot bija piekritis. Respektīvi, Vītols pauda gatavību paturēt Seņkovu amatā, komisija to atzina par labu modeli. Un jautāt pašam Seņkovam, kuram tobrīd spēkā bija darba līgums, īsti nevarēja, lai saglabātu konfidencialitāti. Dace Vilsone norāda, ka kandidātu izvērtēšana ir notikusi atbilstoši konkursa nolikumam. Vienlaikus nevienam nav noslēpums, ka pašā trupā pret Vimbas un Seņkova tandēmu attieksme bija daudz neviennozīmīgāka nekā Čehova teātrī pret Bjorku, taču maz bija tādu aktieru, kas par to bija gatavi runāt. No Vilsones teiktā gan izriet, ka šis emocionālais noskaņojums nekādā veidā nav pārnests uz konkursa komisiju un nav ietekmējis lēmumu.

«Ministrijas politiskās vadības nostāja ir tāda, ka konkursi turpmāk būs visu teātru direktoriem,» atgādina Dace Vilsone. Uz manu repliku, ka pa šo laiku politiskā vadība ir mainījusies (Nacionālās apvienības pārstāvi Nauri Puntuli nomainījusi Agnese Logina no Progresīvajiem), Vilsone atbild ar metaforu, ka «vilciens brauc», tātad vismaz pašlaik šī ideja joprojām ir spēkā. Valsts sekretāre arī uzskata, ka citu teātru direktoru iekļaušana atlases komisijā ir pozitīvi vērtējama, jo tie ir cilvēki, kuri var no pieredzējuša vadītāja pozīcijām izvērtēt pretendenta piedāvājumu. Iepriekš dzirdēta arī kritika par komisijas sastāvu, pieļaujot, ka citu teātru direktori, būdami konkurenti, varētu nebūt ieinteresēti spēcīgākā kandidāta izraudzīšanā. Šādu retoriku Vilsone noliedz.

Vai konkursā varētu uzvarēt ļoti radikāla programma, kas paredzētu pāreju uz projektu teātri, esošās trupas likvidāciju un radikālu mākslinieciskās programmas maiņu? Esam taču dzirdējuši reālus gadījumus, piemēram, Berlīnē, kur šādas izmaiņas tiek veiktas administratīvi, «no augšas». Vilsone saka, ka Latvijā tik radikāla kursa maiņa nav iespējama un ministrija šādu programmu, visticamāk, neatbalstītu – mēs valsts teātros paliekam pie repertuāra teātra principa. Vaicāta par Rīgas cirku, kur līdz ar direktora konkursu savulaik pilnībā tika mainīts cirka darbības modelis, Vilsone skaidro, ka tā bija atšķirīga situācija, jo tika pieņemts lēmums atteikties no dzīvnieku izmantošanas priekšnesumos, tāpēc arī pilnībā tika mainīts darbības modelis.

NEBŪS VIENA MODEĻA

Situācija, kad katrā teātrī faktiski ir atšķirīgs vadības modelis, saglabāsies arī turpmāk. Vienīgā valsts kapitālsabiedrība teātra nozarē, kurai likums nosaka trīs valdes locekļu iecelšanu, no kuriem valdes priekšsēdētājam ir arī mākslinieciskā vadītāja pienākumi, ir Latvijas Nacionālā opera un balets. Pārējos teātros lielākoties ir viens valdes loceklis, kas ir arī direktors. Daugavpils teātrī ir divi valdes locekļi, no kuriem viens ir valdes priekšsēdētājs – Oļegs Šapošņikovs. Viņš atbild arī par māksliniecisko vadību. Evita Ašeradena Valmierā strādā bez mākslinieciskā vadītāja, Dailes teātrī ir mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, Latvijas Leļļu teātrī ne pārāk sen iecelts galvenais režisors Edgars Kaufelds. Jaunajā Rīgas teātrī jau gadiem ir spēkā modelis, kurā galavārds ir tieši mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim, un tas lielā mērā izskaidro Hermaņa iesaistīšanos polemikā ap Nacionālā teātra direktora konkursu, jo tīri teorētiski, ja notiek konkurss uz JRT direktora vietu, tajā var uzvarēt cilvēks, kurš vēlētos direktora un mākslinieciskā vadītāja ietekmi uz lēmumu pieņemšanu būtiski mainīt. Jau minētajā Čehova teātrī notikusi pāreja no viena mākslinieciskā vadītāja uz diviem ar visai sarežģīti definētām funkcijām.