Teātra pārvaldība un pārmaiņas

Tēma par teātra pārvaldību dažādos aspektos šogad nokļuva ne tikai skatuves mākslas darbinieku, bet arī plašākas sabiedrības uzmanības centrā un izraisīja asas viedokļu sadursmes. Lai noskaidrotu, vai tas ir tikai Latvijas fenomens, vai šādas pārmaiņas un diskusijas notiek arī citur, uzaicinājām numura tēmu veidot divas viesredaktores. Andra Rutkēviča ir teātra kritiķe un Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta nozaru politikas referente. Jevgeņija Šermeņeva ir producente ar lielu praktisku pieredzi teātru pārvaldībā, turklāt, organizējot starptautiskus festivālus, viņai pieejama informācija par atšķirīgām vadības formām citās Eiropas valstīs, viņa iepazinusi Baltijas skatuves mākslas sistēmu, darbodamās gan mūsu Spēlmaņu nakts, gan Lietuvas teātra Gada balvas žūrijā.

Redakcija

Es mīlu teātri, un man šķiet svarīgi, lai par to interesētos pēc iespējas vairāk cilvēku. Tāpēc, ka teātrī, tāpat kā citās mākslas jomās, pats būtiskākais notiek saskarsmē ar skatītājiem. Tāpēc, ka teātris vieno atšķirīgi domājošus cilvēkus, kuri satikušies skatītāju zālē. Tāpēc, ka teātra māksliniekiem ir iespējas savus pilsoniskos uzskatus izteikt mākslas valodā. Teātra «produkts» tiek kolektīvi radīts un kolektīvi uztverts. Teātrī vienmēr ir vieta neparedzamajam, improvizācijai, nesakritībai ar «partitūru». Tieši tāpēc teātra pārvaldības jautājumi allaž izraisa dedzīgas diskusijas. Jo teātris ir ideāls modelis jebkuras humanitārās struktūras pārvaldībai. Savukārt izmaiņas teātra vadībā, veids, kādā tās notikušas vai notiks, izraisa publiskas diskusijas, kurās labprāt iesaistās skatītāji – politiķi, ierēdņi, žurnālisti un tie, kas vienkārši labprāt iet uz teātri. Taču izmaiņas teātrī ir tikpat nepieciešamas kā ikviena cilvēka, jebkuras kopienas, sistēmas vai organizācijas dzīvē. Izmaiņas liecina par kustību un centieniem atjaunoties, bet apstāšanās un stagnēšana ir tuvas nāves priekšvēstneses.

Tas viss raksturīgs arī teātrim, kurš ik brīdi mainās un maina savu tēlu. Kādam teātris ir svētnīca, vienam – ražotne, otram – mājas, citam – intrigu perēklis. Un bieži vien teātris tiek uzskatīts tikai par valsts ekonomikas sastāvdaļu. Lai kādu apzīmējumu teātra būtībai mēs izvēlētos, tam vienmēr būs arī pretargumenti. Teātris ir ideāla platforma, lai mēģinātu rast līdzsvaru starp emocijām, radošumu, ražošanu un finansēm – tie visi ir teātra komponenti.

Pasaulē šobrīd notiek satricinājumi un tektoniskas izmaiņas, iespējams, pavisam drīz globālā līmenī mainīsies savstarpējo attiecību sistēma. Teātris uz to reaģē īpaši asi, kā jau mākslas veids, kurā praktiski viss balstās uz cilvēka emocijām un ievainojamību. Nogurums un pārsātinātība, izmisums un bezspēks atspoguļojas arī teātra mākslā un skatītāju uztverē. Šādos brīžos, meklējot izeju no sarežģītas situācijas, vispirms tiek izmantoti ierasti ekonomiskie un juridiskie mehānismi. Jo tie ir saprotami, to raksturlielumus iespējams izmērīt, objektīvi novērtēt, ielikt noteiktos rāmjos. Bet kā lai izmēra aktiera dramatisko potenciālu, jau iepriekš novērtē topošas izrādes panākumus, kādos rāmjos meklēt «pareizo» režisoru? Nav nekādu striktu kritēriju, lai veiktu šādu izvēli, tā atkarīga no katra iesaistītā cilvēka gaumes un patikšanas.

Izmaiņas var panākt, ejot neskaitāmus ceļus. Teiksim, atjaunojot aktieru trupu. Regulāra repertuāra atjaunošana ir ne vien iespējama, bet arī nepieciešama. Var mainīt teātra fasādi un/vai interjeru vai pilnīgi to pārbūvēt. Bet, nomainot teātra vadību, bieži vien tiks iekustināti arī iepriekš minēto izmaiņu procesi.

Kas var būt izmaiņu pamatā? Viens variants ir precīzi un pamatoti izstrādāta vairāku gadu attīstības programma. Cits variants – vispārēja, institucionāla nestabilitāte. Piemēram, teātrī to var radīt, noslēdzot ar aktieriem terminētos līgumus. Taču terminētais līgums rada ne vien nestabilitāti, bet arī konkurenci un iespējas regulāri atjaunot un mainīt teātra trupu. Tomēr šis variants darbojas tikai tad, ja visiem iesaistītajiem ir vienādi noteikumi. Piemēram, Vācijā neviens teātra darbinieks, izņemot ēku un skatuvi apkalpojošo personālu, nav uz mūžu piesaistīts noteiktam teātrim un var tikt atlaists, ja mainās teātra vadība, kura nāk ar jaunu teātra mākslinieciskās attīstības stratēģiju. Brīvais tirgus darbojas arī ASV un Lielbritānijas teātra sistēmā – tas radījis neskaitāmas studijas, nelielas kompānijas, brīvās skatuves bāros, parkos un baznīcās, dažādus «frindža» festivālus un producentu teātra attīstību. Taču šāda mehānisma noturību garantē vienots un attīstīts informatīvais lauks un biļešu izplatīšanas sistēma lielās tūrisma pilsētās. Te jāmin arī Francijā eksistējošā aktieru tiesību aizsardzības prakse – ir izstrādāti noteikumi, kas paredz to, ka darbinieki, kuri reģistrēti konkrētās teātra kompānijās, saņem noteiktu atlīdzību arī tad, ja nav nodarbināti, ja kādu iemeslu dēļ ir radusies mākslinieciska dīkstāve.

Savulaik visiem teātriem PSRS teritorijā bija uzspiests viens teātra un mākslinieku attiecību modelis, kurā aktieri praktiski bija dzimtcilvēki. Šis mantojums lielā daļā postpadomju valstu joprojām velkas līdzi jau 30 gadu garumā, un tā pārvarēšana saistīta ar sāpīgām reformām. Kā lai maina statusu lielu repertuārteātru plašajiem, bieži vien izplūdušajiem un pilnībā nenodarbinātajiem kolektīviem, nepārkāpjot aktieru tiesības un garantējot visiem sociālo aizsardzību? Viena no iespējām ir noslēgt terminētos līgumus vispirms jau ar teātra vadītājiem, kuri tad savukārt būtu ieinteresēti tādā pašā veidā sakārtot līgumattiecības ar saviem darbiniekiem.

Lai sāktu vienotu kustību pretī šādām brīvām līgumattiecībām teātros, nepieciešama vesela virkne priekšnoteikumu: brīvās skatuves ar noteiktu tehnisko aprīkojumu un arī apkalpojošo personālu, dažādi finansējuma avoti, kā arī… skatītāju izglītošana. Bez šādas atbalsta infrastruktūras valsts teātriem nebūs iespējams pilnībā pāriet uz terminētajiem līgumiem ar saviem līdzstrādniekiem, jo tiem nebūs nodrošinātas darba iespējas ārpus repertuārteātru sistēmas. Tādējādi neatkarīgas infrastruktūras attīstība, būtiska auditorijas paplašināšana un izglītošana, kā arī sadarbība ar nevalstisko sektoru ir valsts teātru interesēs. Tāda sadarbība sekmēs kopēja informācijas lauka rašanos, novatorisku ideju apriti un tātad – nozares izaugsmi.

Daudzu Eiropas valstu teātros vērojama tendence uzticēt teātra māksliniecisko virzību kolektīvai vadībai

Regulāri teātra vadītāju konkursi ir lieliska iespēja uzsākt katra skatuves mākslas organisma atjaunotni. Konkrēti iezīmētais darbības laiks neļaus atlikt svarīgas pārmaiņas uz nenoteiktu vēlāku laiku, koncentrēs uzmanību problēmu risināšanai šodien, no kuras tad izrietēs arī rītdienas plāni.

Patlaban daudzu Eiropas valstu teātros vērojama tendence uzticēt teātra māksliniecisko virzību kolektīvai vadībai. Piemēram, sakarā ar to, ka režisors Milo Rau sāk darbu festivāla Wiener Festwochen rīkošanā, Ģentes pilsētas teātris (NT Gent, Nīderlande) izsludināja mākslinieciskā vadītāja konkursu. Tā rezultātā par māksliniecisko virzību turpmāk atbildēs trīs cilvēki – Barbara Rāsa (Barbara Raes), Melihs Genčbojadži (Melih Gençbojaci) un Īvs Degrīze (Yves Degryse). Tas noteikti ir izaicinošs eksperiments, ar interesi sekošu, kā notiks pārvaldība un pilnvaru deleģēšana ikdienas darbā, ņemot vērā, ka Ģentes teātrī ir pastāvīga trupa un vairākas rezidējošas trupas.

Līdzīgu pieredzi varēs iegūt arī Viļņas Senais teātris. To turpmāk pārvaldīs komanda, kuras programma tika atzīta par labāko Lietuvas Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā, – ar vadības menedžeri Audroni Imbrasu kopā strādās režisors Andrjus Jevsejevs, mūzikas producente Ana Ablamonova un horeogrāfs un pedagogs Andrjus Katins.

Latvijas teātris ir daļa no šī globālā procesa, un tāpēc numura tēmā vēlējāmies paraudzīties uz dažādiem teātra pārvaldības aspektiem un kontekstiem. Par pārmaiņām tiek runāts visos tēmas materiālos.

Kultūras ministrijas pozīciju teātru pārvaldības problēmu risināšanā iezīmējusi valsts sekretāre Dace Vilsone sarunā ar Ati Rozentālu.

Andra Rutkēviča iztaujājusi triju atšķirīgu teātru direktorus – Danu Bjorku, Mārtiņu Eihi un Maiju Pavlovu par viņu pieredzi, pārņemot vai turpinot teātra vadību.

Savukārt no aktieru skatpunkta uz pārmaiņām paraudzījušies – tiesa gan, anonīmi – četri latviešu aktieri vai aktrises. Viņu identitāte ir noslēpums arī redakcijai, zināms ir tikai moderatores vārds.

Mākslā starp jēdzieniem «labs», «labāks» vai «slikts», «sliktāks» nav skaidri novilktas robežas. Nošķīrums vienmēr atkarīgs no citas nostādnes – «kam tas ir domāts». Šo jautājumu sev uzdod Klaipēdas drāmas teātra direktors Toms Jočis. Viņš runā par to, ka teātris nesastāv tikai no izrāžu iestudēšanas un spēlēšanas, to veido arī cilvēki, kas nāk šos iestudējumus skatīties. Un auditoriju spēj noturēt tikai tāds teātris, kas mainās un ņem līdzi skatītājus ceļā uz jauno.

Teātri var vadīt viens cilvēks, divi vai vairāki, galvenais ir saprast, kā sadarboties ikdienas jautājumu risināšanā, uzticēties pārējo kompetencei un vienoties par teātra stratēģisko attīstību. Galu galā vadītāju būtiskais uzdevums ir formulēt attīstības stratēģiju un iezīmēt taktiskos soļus tās īstenošanai. Kā arī uztvert skatītājus kā teātra struktūras sastāvdaļu un neapstāties ceļā no idejas līdz iecerei, pēc tam līdz tās īstenošanai un tad – uzsākt jaunu ideju ģenerēšanu un attīstības loku. Teātris ir mainība.

Tulkojusi Edīte Tišheizere