Ar pievienoto vērtību

Četras ārkārtīgi piepildītas oktobra dienas Norvēģijas pilsētā Bergenā, pildot Pasaules latviešu amatieru teātru savienības (PLATS) festivāla eksperta pienākumus, diezgan jūtami mainīja manus priekšstatus. Vispirms jau par amatierteātra sūtību. Un varbūt par teātra sūtību vispār. Pēc tam – par visai šauro un viegli pārkāpjamo robežu, kas kvalitātes ziņā bieži vien šķir profesionāla teātra iestudējumu no amatieru izrādes.

Šā diasporas teātru saieta galvenais virzītājs – PLATS komanda – festivālam ar ļoti atbilstošu nosaukumu PLATS solis ikreiz izvēlas citus ekspertus no Latvijas. Šogad biju kompānijā ar režisoriem Lienu Šmuksti, Juri Rijnieku, Intaru Rešetinu, aktieri Andi Strodu. Sestais reizēm kašķīgajā, bet humora sajūtas vienotajā ekspertu grupā bija kustību režisors un dejotājs Vilnis Bīriņš, kura pēkšņā aiziešana mūžībā satrieca arī mūs – pateicoties kopējam intensīvam darbam bijām kļuvuši kas vairāk par vienkāršiem paziņām.

Un intensitāte bija pamatīga: 21 izrāde klātienē un sešas – videoierakstā, kā arī vairākas diskusijas ar iestudējumu veidotājiem un par katru redzēto uzvedumu aizpildāma vērtējumu anketa. Lai to visu ietilpinātu īsajā laika sprīdī, dienas pirmā izrāde sākās… 8.20 no rīta (aktieri spēj visu!), pēdējā – deviņos vakarā. Festivāls notika vienā no Bergenas komunālajiem kultūras centriem – sabiedrībai brīvi pieejamā namā ar divām profesionāli aprīkotām teātra zālēm, un tas ļāva starp izrādēm atstāt tikai pārdesmit minūšu pauzes. Jāpiebilst, ka festivāla dalībniekiem vajadzēja ne vien spēlēt savējos un skatīties citu iestudējumus, bet arī piedalīties meistarklasēs un pietaupīt spēkus nakts ballītēm.

Nekad iepriekš, jāatzīstas, nebiju iedomājusies, kāds mērķis ir teātra spēlēšanai. Skatoties festivāla izrādes, tas palaikam bija ne vien svarīgākais jautājums, bet arī vērtēšanas kritērijs. Aicinot kopā amatierteātrus burtiski no visas pasaules, PLATS komanda rēķinās ar to, ka līmenis būs ļoti atšķirīgs. Un to nenosaka pieredze vai talants, bet mērķis, kura dēļ cilvēki vakaros un brīvdienās dodas – nē, ne uz tuvējo kultūras namu, bet reizēm mēro daudzu stundu ceļu uz mītnes zemes otru malu vai pat lido uz citu valsti, lai piedalītos mēģinājumos.

Viens variants, iespējams, vairāk sociāla nevis mākslas radīta iemesla dēļ, ir spēlēšana sev par prieku – satikties, parunāties un joka pēc izlikties par kādu citu. Festivālā bija vairākas izrādes, kuru apspriešanā mums jebkādas vērtēšanas vāles «iz rokām šļuka», jo cilvēku priekam var būt tikai viens kritērijs – pats prieks. To var sagādāt gan anekdošu izspēlēšana, gan varbūt kādas mājas virtuvē improvizēta luga ar pārģērbšanos un parūkām. Atvestas uz Bergenu un uz skatuves uzliktas, šādas izrādes smīdināja vairāk par profesionālu dramaturgu radītām situāciju komēdijām – te pa īstam juka teksti, bruka dekorācijas, aizmirsās svarīgi rekvizīti, un no peļķes bija jārāpjas ārā ar pārdabisku izdomu un aukstasinību.

TEĀTRIS KĀ TERAPIJA

Tomēr lielākajai daļai redzētā mērķis bija krietni pamatīgāks. Uzdrošināšos to nosaukt par teātra psihoterapiju. Izrunāt mēģinājumos to, kas nomāc: vai tas būtu smags darbs, vientulība svešā zemē, jaunākās paaudzes attālināšanās no latviešu valodas un pasaules izjūtas, vai paaudžu problēmas (uzskaitījumu katrs amatieris varētu turpināt pats). Tās varēja būt pavisam vienkāršas ainiņas, izspēlējot situācijas psihoterapeita kabinetā, kā Ženēvas teātra Taurenis izrādē Katram savi tarakāni. Vai mēģinājums darbībā atrisināt to, kas varētu nomākt arī dzīvē, – kā festivāla saimnieku LatiBergen izrādē Metāla ziedi, kas vēstīja par mātes un pusaugu meitas grūto saprašanās ceļu.

LatiBergen uzvedumi Liāras Ozolas vadībā atklāja vēl kādu ļoti svarīgu mērķi – paturēt latviešu valodas un kultūras laukā jauno paaudzi. Jo teātris un spēle var panākt to, ka svešumā dzimis un audzis bērniņš iemācās lasīt latviski, darbojas un tātad domā latviešu valodā. Citu iespēju, kā to panākt, parādīja Jaunais Stokholmas latviešu amatierteātris ar gluži fantastisku izrādi bērniem – bet arī pieaugušajiem! – Sarkangalvīte, vilks un lokomotīve, ko iestudējusi Zane Jančevska. Tā bija asprātības un mijiedarbības uguņošana! Aktieri ne vien spēlēja bērniem, bet arī juta un atsaucās viņiem, izmantojot improvizācijās vistrakākos auditorijas ieteikumus.