Runāt vai nerunāt

Kāpēc jūs tik bieži izvēlaties klusēt? – izrādes Kurlmēmo zeme programmas grāmatiņā uzsvērti lieliem burtiem skatītājus uzrunā tās režisors Alvis Hermanis. Tādējādi liekot domāt ne tikai pats par savām atklāsmēm publiskajā telpā attiecībā uz pasaules notikumu cēloņiem un sekām, bet arī par izrādes un tās pirmavota – Valērija Todorovska filmas Kurlo zeme – nosaukumu atšķirību un izvēli to mainīt. Pretēji izrādes nosaukumā iekļautajam vārdam «kurlmēmie» un programmiņas uzrunā paustajam retoriskajam jautājumam, izrādes varoņi runā. Visai decenti to dara pat tie, kuriem tas nākas grūti, – Kristīnes Krūzes Jaja un Gundara Āboliņa Ruksis. Toma Harjo Aļošam ne dzirdes, ne runas defekta nav, savukārt Čulpanas Hamatovas Ritai runāšana ir izvēle, ko lielā mērā ietekmē liktenīgā satikšanās un draudzība ar Jaju. Viņa runā, viņa spēj runāt, taču ir brīži, kad viņa negrib runāt, un dzīves apstākļi, kas veido pieradumu nerunāt vai runāt «citā», proti, zīmju valodā.

Valoda manā uztverē ir atslēgas vārds, lai raudzītos uz Alvja Hermaņa jaunāko izrādi un atzītu tās māksliniecisko veiksmi. Jo izrādes radošā komanda, kurā kā līdzautori piederas arī aktieri, valodu izmantojuši maksimāli plašā nozīmju amplitūdā. Neieslīgstot pārdomās par nacionālo jeb latviešu valodu un Čulpanas Hamatovas teicamajām prasmēm, gribu atgādināt, ka JRT to kā svešvalodu ar dažādiem panākumiem savulaik lietojuši gan Antons Zamišļajevs, gan Jevgēnijs Isajevs. Tāpēc, manuprāt, izrādes vēstījums ir ne tikai par fizisku spēju runāt, par prasmi sarunāties, bet arī par drosmi runāt citā valodā. Par izvēli nerunāt. Par to, ka, izvēloties nerunāt tās zemes valodā, kurā dzīvo, neizbēgami izvēlies dzīvot geto. Par spēju trenēt un darbināt runas aparātu un smadzenes dažādām atšķirīgām valodām. Par valodas skaistumu.

ĶERMEŅA VALODA

Uz ekrāna nav tikai 90. gadu nomācošais naturālisms – nabadzība, rekets, izdzīvošanas režīmā veikta prostitūcija. Uz tā ir tukšums jeb tapešu raksts, kas piešķir ekrānam caurspīdīguma efektu un ļauj «izzust» no redzesloka, bet brīžiem uz tā redzams Toma Harjo veidots video ar divām rokām tuvplānā. Pirmajā brīdī tās šķiet anonīmas, bet pēc lakas uz nagiem ļauts secināt, ka tas, ko redzam, ir Jajas un Ritas rokas, vienkārši intīma vai varbūt erotiska rakstura rotaļas ar otra, tobrīd vistuvākā cilvēka ādu. Tuvplāns liecina, ka viena ir jaunāka, otra vecāka āda. Ka laiks ir nežēlīgs, bet tehnikas iespējas to apturēt, fiksēt, atmaskot ir vēl nežēlīgākas. Vienlaikus roku rotaļas – pretēji notikumu spraigajai attīstībai – ir gausas. Tās veido kontrastu, tāpēc piesaista skatienu un ļauj atsaukt atmiņā kaut ko bezgala līdzīgu. Diezgan drīz kļūst skaidrs, ko tieši, un tas liek domāt, ka līdzība nav nejauša. Proti, runa ir par gliemežu seksuālajām rotaļām, kas tika video pietuvinājumā rādītas Alvja Hermaņa iestudētajā Hektora Berlioza Fausta pazudināšanā Bastīlijas operā Parīzē, toreiz video bija veidojusi Katrīna Neiburga. Bet, kā zināms, pazudināts tiek ne tikai Fausts. Pazudināta top arī Grietiņa jeb Margarita vai otrā šā vārda atvasinātajā versijā – Rita.