Kažas multiverss
Par izrādi «Maigā vara» Matīsa Kažas filmogrāfijas un kino kontekstā
«Serebreņņikova nekritiskais skatījums uz krievu kultūru, kas ērti ignorē tās imperiālistiskās noslieces, ir kopīgs ne tikai krievu intelektuāļiem, bet arī diemžēl daudzām cienītām kultūras iestādēm Eiropā.»[1]
«Man vajadzēja pateikt «piedrāzt karu, es tevi ienīstu, atā». Tu nevari klusēt par šo karu.»[2]
«Kāzu vakariņas ir bēres, laulības pienākumi ir murgs, un drīz Čaikovskis niknā riebumā no viņas [sievas] atkāpjas, bet Antoņina vajā viņu tikpat nikni kā Glena Klouza Maiklu Duglasu filmā Liktenīgais valdzinājums.»[3]
Šie trīs citāti iezīmē nesenu vēsturi, kam ir tieša saistība ar režisora Matīsa Kažas izrādi Maigā vara Latvijas Nacionālajā teātrī. Tās ir trīs dažādas puses, skatpunkti vai tuvplāni. Pirmais ir karā cietušās puses, ukraiņu kino veidotāju, publiskās vēstules fragments. Otrais – citāts no krievu režisora Kirila Serebreņņikova intervijas. Trešais – teikums no britu kinokritiķa Pītera Bredšova recenzijas par Serebreņņikova filmu Čaikovska sieva (2022), kuru Kannu kinofestivāla vadība, par spīti tam, ka boikotēja Krievijas delegāciju un publiski pauda atbalstu Ukrainai, tomēr iekļāva festivāla galvenajā konkursā.
Tā bija konkursa atklāšanas filma, kuru producējusi 2019. gadā dibinātā studija Kinoprime, kuras finansētājs ir sankcijām pakļautais oligarhs Romans Abramovičs.[4] Preses konferencē Kannās Serebreņņikovs aicināja atcelt sankcijas pret «mākslas mecenātu», sacīja, ka upuri ir abās frontēs, bet viss turpmāk sacītais bija «esmu pret karu». Savas tābrīža sajūtas, atrodoties Kannās, šodien ir grūti aprakstīt – esi vienā no svarīgākajām kino mekām, bet te, pie azūrzilās jūras, ir pavisam citi kultūras diplomātijas darījumi. Viss gaiss tobrīd oda pēc benzīna, liekot piemirst ne visai veiksmīgo Serebreņņikova filmu.
Rezumējot vēsturisko ekskursu – izrādes Maigā vara pamatā ir šā precedenta apspēle, tikai Kaža kopā ar jauno dramaturģi Elzu Martu Ružu darbību pārnes uz Londonu un skatuves mākslas vidi. Tā pati situācija – krievu režisors atklāj prestižu skatuves mākslas festivālu. Tiktāl par kontekstu. Šur tur izrādē nošķind alūzijas ar Latviju un šeit rātni «nodalīto» mākslu un politiku.
VAKAREIROPAS PARADOKSI
Režisora un producenta Matīsa Kažas filmogrāfija, kurā mīt sevi meklējoši divdesmitgadnieki, feodālisma Hanss Landa no krievu guberņas, vārnu šāvēji, reivā atbrīvotie, padomju kino revizionisti un ūdens strukturēšanas ideologi, piedāvā sarežģītu, labirintformas skatu uz Latvijas sabiedrību un tās vēsturi. Viņa seši pilnmetrāžas režijas darbi (divi dokumentālie, četri aktierkino) ir vienots autora visums. Citiem vārdiem sakot, multiverss. Un tieši šo vārdu Kaža izmanto, raksturodams pašu izrādi – «izvēļu multiverss»[5]. Recenzijas sākumā minētie citāti iezīmē paralēles ar dramaturģijas uzbūvi – katram varonim ir savs skatījums uz vienu notikumu un vairākas izvēles.
Izrāde sākas ar sasprindzinājuma ainu – neliels laika sprīdis pirms izrādes Tamerlans ģenerālmēģinājuma, kas iecerēts kā «attiecību izlīdzināšana» ar Londonas ukraiņu kopienu, par kuras personifikāciju kļūst faktūrā spilgtā Agate Marija Bukša, kas atveido ukrainieti Natalku. Festivāla atklāšanas darbs ir Kristofera Mārlova lugas Tamerlans iestudējums par to, ka 14. gadsimta mongoļu cilmes ganiņš kļūst par despotisku kolonizatoru. To iestudē Matīsa Budovska spēlētais krievu izcelsmes režisors Kristofers Mārlovs, kurš savu skatuves vārdu aizņēmies no angļu dramaturga un gaiņājas no Tamerlana salīdzinājuma ar Putinu.