Patvaļas postošais mehānisms

Albēra Kamī lugas uzvedums Sergeja Golomazova režijā iekļaujas teātra šosezon pieteiktajā varas izpētes tēmā, taču raisa pretrunīgus iespaidus mākslinieciskā risinājuma un estētikas ziņā.

NEDAUDZ VĒSTURES

Kaligula savulaik kļuva par tautas ienīstā imperatora Tibērija pēcteci, tālab viņa valdīšanas sākumposms bija pat ļoti cerīgs. Taču, kā liecina vēsturnieki, septiņus mēnešus pēc savas iecelšanas amatā imperators smagi saslima un pēc tam pārvērtās absolūti neprognozējamā un galēji egocentriskā personā, sāka vērienīgas, bet arī nepieredzēti skarbas reformas. Tika īstenoti ne vien grandiozi celtniecības projekti – jauni akvedukti, tempļi un teātri, bet arī ekstravagantas kaprīzes, kas īsā laikā iztukšoja valsts kasi. Kaligulam veltītajos darbos atspoguļota ne tikai nežēlīgā valdīšana un pretenzijas uz dievišķumu, bet arī vētrainā seksuālā dzīve, uzturot intīmas attiecības pat ar paša māsām un viņu vīriem. Ir pamats domāt, ka pēc slimības imperatora uzvedībā izpaudās reāli smadzeņu bojājumi un vājprāts, viņš cietis arī no epilepsijas.

Katrā ziņā romieši vairs neredzēja savu jauno, skaistumā un gudrībā starojošo valdnieku: viņiem nācās iepazīt cietsirdīgu tirānu, kurš izdomātu iemeslu dēļ nogalināja līdzgaitniekus un konfiscēja turīgo patriciešu īpašumus, lai segtu savus neprātīgos izdevumus. Reiz spēļu laikā, kad pietrūka vergu, ko izbarot zvēriem, imperators lika atvērt veselu publikas sekciju, nolemdams skatītājus saplosīšanai. Jo viņam vienkārši bija kļuvis garlaicīgi.

Kaligula bija pirmais Romas imperators, kurš tika nogalināts sazvērestībā, un viņa nāve vēlāk salīdzināta ar Jūlija Cēzara nogalināšanu. Arī Kaligulas sieva Cezonija un meita tika sodītas ar nāvi.

KAMĪ UN TEĀTRA INTERPRETĀCIJAS

Franču eksistenciālisma pārstāvis Albērs Kamī savā lugā radījis romantizētu Kaligulas tēlu, uzsverot viņa tieksmi pēc Absolūta. Realitātes absurdā titulvaronis ar slepkavību un visu morālo vērtību apšaubīšanu tiecas sasniegt brīvību, kura, kā viņš visbeidzot atklāj, tomēr nav īsta. Savas galvenās kaislības – varas un iznīcības – apsēsts, viņš noliedz draudzību un mīlestību, cilvēciskumu. Taču Kamī Kaligula cīnās pret likteni, un, iznīcinot pasauli un cilvēkus sev apkārt, tikai iedod ieročus tiem, kas viņu varētu nogalināt. Kamī uzstādījumā tas būtībā ir stāsts par pašnāvību.^[1] Kas sasaucas ar Pītera Bruka mūža nogalē teikto par Šekspīra Hamletu: neviens nevar pat atriebjoties nogalināt, nepazaudējot un nenogalinot pats sevi un savu dvēseli.^[2] Kamī lugas pirmizrādē 1945. gadā Kaligulu tēloja Žerārs Filips, kurš ļoti vēlējās nospēlēt Hamletu, bet tā arī pie tā netika visas savas spožās karjeras laikā.