Tiesa un nakts

Diez vai atradīsies aprakstīšanai un analīzei nepateicīgāks materiāls par Viestura Kairiša izrādēm. Tās kārtojas nozīmju slāņos, daudzkāršojas vienlaicīgās skatuves darbībās, māna ar īstām un šķietamām pretrunām un arī kaitina ar nepārtraukti mainīgu metaforu pinumiem, banāliem vai neatpazīstamiem citātiem. Izrāde Spīdolas nakts turklāt rada sajūtu, ka notiek ļoti nopietna režisora iepriekšējo iestudējumu – un tātad uzskatu – pārvērtēšana.

Iestudējumam tapušajā Matīsa Gricmaņa lugā saskatāmi ne vien vairāku Raiņa darbu motīvi un tieši citāti, bet arī zināma atsauce uz vēl kādu dzejniekam ļoti zīmīgu darbu, proti, Gētes Faustu, kuru viņš tulkojis. Būtībā izrādes un lugas fabula izstāstāma vienā teikumā. Zemes dzīves pēdējā naktī pie dzejnieka kā pie tāda vecā Fausta ierodas Mefistofelis, noslēpies aiz Līkcepures vārda, un piedāvā literāru un politisku nemirstību apmaiņā pret… nē, ne dvēseli, bet pirmā patiesi ievērojamā opusa – Uguns un nakts – fināla pārrakstīšanu. Savukārt sižets ir savdabīga tiesas prāva, kurā publikai tiek celti priekšā pierādījumi, kā dzejnieka idejas kalpojušas nelabajam un ko viņš par tām domā, uz mūžības sliekšņa aizkavēts.

Kairišs norāda uz ļaunuma harismu, ko tam piešķir vara, uz spēju aizraut līdzi tos, kam pietrūkst stingras rokas

Apsūdzētāju un aizstāvju lomās – Raiņa lugu tēli, kādus tos no šodienas perspektīvas saredz režisors. Izrādes autori drošu roku jauc kopā mītus, vēsturi un tagadnes politiku, turklāt publikācijās skaidro savas bažas par Latvijas situāciju. Bažas ir nolasāmas arī iestudējumā, grūtāk palaikam saprast to māksliniecisko pamatojumu un tēlu piesauktos argumentus.

POLITISKĀS APSŪDZĪBAS

Publikai ienākot, Rainis jau guļ savas Majoru vasarnīcas verandā, kas ar stūri ietiekusies skatītāju zālē. Dailes teātra skatuve ir pietiekami plaša, lai dekorācijām pietiktu vietas, tātad šī sasaiste ar mums, kas tieši tagad te sēžam, ir principiāli svarīga Viesturam Kairišam un izrādes māksliniecei Ievai Jurjānei. Mēs esam padarīti no vērotājiem par lieciniekiem, pat dalībniekiem, jo vēlāk tieši no skatītāju rindām iznāks arī viens no galvenajiem apsūdzības uzturētājiem.

Arturs Krūzkops spēlē Raini, kurš visnotaļ rada tam Rainītim, ko izrādē Smiļģis iemieso (kāda sagadīšanās!) Ieva Segliņa. Tā pati dzejnieka trauslā, sievišķā dvēsele, atsaucīga pasaules sāpēm, bet arī sevī vērsta. Tikai tagad maskulīnā, joprojām gribošā miesā – «jāķer atvasariņa», viņš valšķīgi paskaidro uzmācīgam reportierim, kas pieķēris viņu meņģējamies uz dīvāna ar Indras Briķes Aspaziju. Aktieris ļoti precīzi iekļauj tēlā šīs abas puses, turklāt paliek izrādes kopējā zīmējumā «svešais», jo viņa skatuves eksistence tomēr netverami atšķiras no dailēniešu spēles manieres. Tieši šāds Rainis kļūst par vērotāju, kurš uz visu noraugās no ārpuses, un nav no svara, vai tas nozīmē no malas, vai – kā jau uz dzīves un nāves pārejas – no augšas. Arī aktīvi darbodamies, teiksim, lasīdams viņam priekšā noliktu runu, viņš paliek šajā vērotāja pozīcijā. Vēl jo vairāk – kļuvis pats sev par pieminekli. Šī apstrīdošā, šaubu pilnā vērošana kā bruņas sargā viņu pret sadzīviskām pulgošanām un provocēšanu. Toties padara divtik vāju, kad bezspēcīgi jānoraugās uz saviem varoņiem, kuriem nu jau ir no autora neatkarīgs raksturs, tulkojums un virzība.