Mīļais draugs, uztaisi izrādi tieši man

Šī recenzija nevar būt objektīva (šķiet, ka tāda pasaules vēsturē vispār vēl nav tapusi, lai kā rakstītājiem patiktu izlikties). Tāpat kā Kvadrifrona izrādei Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris, arī recenzijai par to, spoguļojot spoguliju, būtu jābūt pēc skata drusku spekulatīvai, poētiskai, skaistai līdz asarām un beigās arī ar mazuma piegaršu un aprautai. Bet diez vai es tā māku.

Rūdolfa Gediņa un Klāva Meļļa kopīgi radītā ideja, teksts un inscenējums Kvadrifrona šaurajā ziloņu stallī piedāvā neierastu plašumu. Ja citkārt šī telpa saistās ar klaustrofobisku šaurību, tad šajā reizē vizuālās mākslinieces Kates Krolles versija piedāvā citus fiziskus šķēršļus. Turklāt tie vairāk attiecas uz abiem aktieriem, nevis skatītājiem. Viņas radītā zilganā šķēršļu josla, kas sastāv no dažāda augstuma podestiem, ir ne tikai fiziska metafora jebkuras karjeras kāpumiem un kritumiem, bet arī raksturo ceļu vienam pie otra. Šajā gadījumā konkrēti – Līvijas Dūmiņas privāto ceļu pie Artūra Skrastiņa un profesionālo, kas noved pie monogrāfijas Artūra Skrastiņa Spogulija izdošanas 2020. gadā. Reinis Boters Līvijas lomā un Guna Zariņa Artūra lomā pārsvarā izveicīgi, reizēm bikli, šad tad riskējot ar līdzsvara zaudēšanu, izrādes īsajā stundā ceļo viens pie otra, attālinās, iet viens otram garām, mijas un vijas. Arī burtiski, jo pie pasaules realitātes, termiņiem un pienākumiem abus pietur garie mikrofonu vadi. Tiktāl viss kā dzīvē. Pat vienalga, vai mēs zinām, kas ir Artūrs Skrastiņš un Līvija Dūmiņa, vai nezinām. Artūrs pēc profesijas varētu būt vijolnieks, fiziķis vai kurpnieks, katrs amata meistars, visticamāk, varētu atrast gan savu kritiķi, gan izmeklētāju, gan pielūdzēju. Tomēr šeit aktiera amata prasmes un noslēpumus izzina teātra kritiķe un apskatniece. Teātra pasaulē iecienītais «teātris teātrī» te sasniedz teju kulmināciju, jo Guna Zariņa spēlē Artūru Skrastiņu, kurš spēlē Artūra Skrastiņa versiju Līvijai, līdz Līvija sāk spēlēt Artūru. Piņķeris varbūt iznāk pamatīgāks, nekā sākotnēji izskatās, bet tiem, kam gribas atelpu no ikdienas dzīves, smadzeņu mežģis izvēršas pacilājošs un atbrīvojošs.

Nedaudz pašķetinot varbūt pārāk familiāro un nodevīgo recenzijas nosaukumu, pievērsīšos pavisam praktiskām detaļām. Sākšu ar pašu pirmo – izrādes nosaukums Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris trāpa tieši pa galvu manai pēdējā gada vai pat divu pašsajūtai, ko, šķiet, daudzie kultūras darbinieku izdegšanas stāsti tikai pastiprina. Jo viņš nav vienīgais, kurš nedrīkst būt noguris. Sākot jau ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kurš mums visiem, nešaubos, sēž pakausī, pat ja ikdienā vairs tam nepievēršamies tik dedzīgi, turpinot ar kara ietekmē kāpjošo dzīves dārdzību, nepārtrauktajiem nozares kašķiem, kas brīžiem kļūst baisi agresīvi, pievienojot tam vienkāršas sadzīves rūpes, ne tikai vecāku, vecvecāku vai autoritāšu, bet tagad arī sociālo tīklu spiedienu dzīvot tā vai šitā, nemitīgi strādājot, baidoties no «dedlainiem»… Man šķiet, mana paaudze (jo par to varu runāt kaut necik droši un par tās pārstāvjiem arī uzskatu izrādes ieceres autorus) vienkārši ir nogurusi, kaut nedrīkst tāda būt, jo mums taču «viss ir». Lasot ironiskus komentārus, ka mūsdienās jau bez naudas nav iespējams nekas, gribas no tiesas neironiski atbildēt, ka varbūt mēs beidzot esam tie, kuri ir nobrieduši sevi vairs nelauzt. Jo, kā jums pateiks jebkurš terapeits, katram pašam ir jābūt sev vissvarīgākajam. Pat ja izrādes fabula ir par ko pilnīgi citu un konkrētu, šī izrāde virstonī vēsta par manas paaudzes pasaules izjūtu.