Toļiks, Ilončiks un Baltais gulbis

Kinorežisora Aika Karapetjana Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās Justīnes Kļavas lugas Fēlikss, Anatolijs un Ilona nosaukumu ir grūti atcerēties. Trīs paredzami galveno varoņu ikdienišķie personvārdi ir viegli aizstājami ar jebkuriem citiem un paši par sevi neļauj nojaust ne lugas žanru, ne darbības laiktelpu, ne savstarpējo attiecību raksturu. Tik to, ka viena droši vien ir sieviete un otrs varētu būt krievs. Un vārda felix vispārzināmā latīniskā nozīme «laimīgs», «bagāts», «dāsns» u. tml. ļauj iedomāties, ka trešais varētu būt kaut kādā ziņā veiksmīgāks par pirmajiem diviem.

Paradoksālā kārtā arī pēc izrādes noskatīšanās šajā ziņā nekas daudz nemainās. Būtiski konkretizējies gan ir laikmets pagājušā gadsimta 90. gadu Latvijas realitātē, bet visi seši (nevis tikai nosaukumā minētie trīs) izrādes varoņi tā arī paliek sastājušies karikatūrisku tipāžu virtenē, kur nozīme ir tikai katra sociālajai lomai, nevis unikālajai individualitātei. Galēji degradēta latviešu sieviete, kura ir gatava atdot jebko, lai izrautos no nabadzības. Līdz ar padomju militārā objekta demontāžu no darba atlaists krievu inženieris, kurš latviešu valodu īsti nemāk, bet toties ir lāga cilvēks. Trimdas latviešu pāris, kuri pret postpadomju tēvzemē mītošajiem spēj izturēties tikai divos veidos – līdzjūtīgi pamācoši vai naidpilni aizdomīgi. Brutāls un aprobežots krievu bārmenis-biznesmenis-reketieris, kurš nezina, kur likt naudu, un izbēdzis cietumnieks, kurš veikli zog, pārliecinoši blefo par jebkuru tēmu un beigās kļūst par sektantu sludinātāju. Citiem vārdiem, gluži vienalga, kā katru sauc, jo svarīga ir tikai viņu funkcija asa sižeta komiksā par «mežonīgajiem deviņdesmitajiem».

Kino režisors Aiks Karapetjans teātra režijā debitēja pirms desmit gadiem ar Viljama Šekspīra traģikomēdijas Venēcijas tirgotājs iestudējumu Nacionālajā teātrī. Sarežģītā luga jauno režisoru paklupināja, kritiķi rakstīja par vienotas stilistikas trūkumu izrādē un pārmērīgu atsevišķu tēlu un sižeta līniju kariķēšanu. Tomēr saturiski ar ebreju augļotāja Šeiloka tēlu Ulda Dumpja iemiesojumā izskanēja režisoram būtiska tēma par svešā, citādā vēlmi iederēties sabiedrībā, kura viņu tomēr tā arī nepieņem. Fēlikss, Anatolijs un Ilona netiešā veidā atbalso Venēcijas tirgotāja (2013) pieredzi – gan formas, gan satura aspektā.