Deķa raustīšana

Cik nogurdinoša vasara, tik smagnējs sezonas sākums? Lai gan šajā drēgni vētrainajā, lietainajā, pirmo reizi tiešām aukstajā oktobra dienā, kad rakstu šo sleju, nemaz nešķiet, ka vasara un tās fiziski un emocionāli uzkarsētais gaiss vispār varētu būt realitāte.

Arī šoreiz numura Tēma viesredaktores kuratores Augustes Petres virsvadībā iesaistās diskusijā, kas nav gluži tā mierīgākā un patīkamākā, paceļot jautājumu par vizualitāti teātrī. Tas šķietami būtiskāks bija iepriekšējā teātra sezonā, kad Spēlmaņu nakts apbalvoja divus māksliniekus kategorijā Gada vizuālā tēla autors, zem kuras tika pastumti gan scenogrāfi, gan kostīmu, gaismu un video mākslinieki. Varbūt lasītājiem šķitīs, ka vilciens jau nokavēts, kļūdas labotas, šī gada kategoriju saraksts ir atgriezies vecajās sliedēs (tomēr arī ne – gaismas un video mākslinieki dala vienu kategoriju),

Vilkt deķi katram uz savu pusi var būt pat vērtīgi

man šķiet, ka turpināt diskusiju ir būtiski. Jo teātris ir sintētiska māksla, pat ja daudziem šķiet, ka tā redzamākā, mīlētākā un saistošākā daļa ir aktieris. Numurs iznāk laikā, kad pagājis gads, kopš saules šopusi pametis latviešu scenogrāfijas skolas Meistars Andris Freibergs. Un es nemaz nešaubos, ka balvu sadalījumi viņu neuztrauca, bet tas, ka telpa un viss cits ar aci uztveramais un varbūt vārdiski ne tik vienkārši pārtulkojamais ir būtiska daļa no teātra valodas, gan. Līdz ar to arī tās runātāji (šajā gadījumā – mākslinieki) ir būtiski. Jo, ja pavisam vienkāršojam, kas definē teātri, pāri paliek konkrēta TELPA, konkrēts LAIKS, aktieris un skatītājs. Un divus (varbūt pat divus ar pusi) no četriem komponentiem vistiešāk veido un ietekmē tieši vizuālie kodi un to radītāji.

Portreta sarunā starp Anci Strazdu un Paulu Pļavnieci izskan doma, ka vilkt deķi katram uz savu pusi var būt pat vērtīgi, jo tikai tādā veidā varam nonākt pie vidējā aritmētiskā kopsaucēja, neļaujot uzkundzēties vieniem un apbižoties otriem. Lai gan tā nemitīgā deķa raustīšana ir sasodīti nogurdinoša, gribētos kādreiz vienkārši gludi pārklāt ar deķi, ko nu kurā reizē vajag, bet tāds stāvoklis varbūt būtu pielīdzināms Rīgas nogrimšanai, kad tā beidzot būtu gatava. Ja raustīšanās nozīmē noturēties virs ūdens, tad nu turēsimies.