Laikmetīgas pļeckas ar stāstu apakšā

Mēs ar Paulu runājam daudz un bieži. Ir maz lietu, par kurām mēs jau neesam aprunājušās, tāpēc ir samērā grūti sagatavoties sarunai, kurai jāizdodas kaut cik sakarīgai un reizē tādai, lai mums pašām arī ir interesanti un nav kauns lasīt. Paula šogad tika uzaicināta un piedalījās laikmetīgās mākslas biennālē Jelsa Art Horvātijā. Lai arī mēs to visu jau vienreiz bijām izrunājušas, nolēmām mēģināt iet šo ceļu. Ilgi nevarējām saņemties, jo likās, ka beigās mēs neizbēgami nonāksim pie apcerēm par zvēriem, ceļojumiem, laukiem, ēdienu un stulbiem jokiem, bet galu galā nebija tik slikti.

Ance Strazda. Es diezgan daudz domāju par šo interviju, un man vienbrīd likās, ka varbūt tā jātaisa citādāk, nekā no sākuma bijām runājušas. Jānopērk Rīgas Laiks un visi tie jautājumi, ko žurnālisti tur uzdod, jāuzdod tev.

Paula Pļavniece. Ja tu man liktu izvēlēties, mēs būtu ņēmušas Rīgas Laika rakstu, kas man ļoti patika, – par mikologiem, un tu varētu uzdot jautājumus par sēnēm. Tas būtu kaut kas patiešām interesants.

Ance. Bet to es neizdarīju, jo tas ienāca prātā tikai vakar vakarā un šodien no rīta mēs abas kavējām. Tad jau būs jārunā par to, ko sarunājām. Tikko biju Valmieras vasaras teātra festivālā un biennālē Horvātijā, kur tu pati piedalījies. Mēs varētu parunāt par festivālu lietu. Kāda ir tava pieredze, ko tā tev nozīmē, ko tā var dot vai nedot?

Paula. Es kavēju tāpēc, ka rakstīju atskaiti par savu pieredzi Horvātijā. Un rakstot sapratu, ka man īstenībā tur ļoti patika. Skaidrs, ka, strādājot sarežģītos apstākļos, ar neprognozējamu vietējo kopienu un dažādiem māksliniekiem, ar kuriem dažbrīd nespēj atrast kopīgu valodu, vienā brīdī sāc domāt, vai tas kļūs par tavas karjeras augstāko punktu. Nu, vai tu vispār tādos specifiskos apstākļos spēj kaut ko nozīmīgu un negaidītu radīt. Jo Latvijā tas ir vienkāršāk. It īpaši Valmieras festivālā, kur dzīvo vienā vidē un telpā, un domāšanā. Bet sapratu, ka tur bija citi svarīgi aspekti. Jo es ieraudzīju, cik ļoti veids, kā mēs strādājam, atšķiras no tā, kā mākslinieki strādā citur. Ir sajūta, ka cilvēkiem ir mazliet plašāks iespēju lauks un arī domāšanas apvārsnis.

Ance. Arī Valmieras festivālā es, skatoties izrādes, domāju par to, vai tas ir ieguvums kultūrtelpai, vai tikai māksliniekam, kurš piedalās šajā notikumā. Tu aizbrauci uz Horvātiju – es domāju, tas lielā mērā ir ieguvums tev kā personībai, iespēja satikt citus cilvēkus, dabūt kontaktus, varbūt nākotnē tos izmantot. Latvijā visi mākslinieki savācas vienā pilsētā, taisa mākslu, bet kopumā, man liekas, tas arī ir vairāk ieguvums katrai personībai, kad piedāvā uztaisīt izrādi pagalmā vai laukumiņā. To neanalizēs, nebakstīs tā, kā tas būtu, ja to darītu uz teātra skatuves. Jo bija maz laika, jāņem vērā laikapstākļi, vide. Skaidrs, ka cilvēkiem ir forši atbraukt vasarā paskatīties izrādes, bet arī viņi tās uztver vairāk kā tādu priecīgu vides faktu, nevis «nopietno mākslu». Tā drīzāk ir izaugsmes iespēja darba autoriem, nevis ieguvums Latvijas teātra videi, ne?

Paula. Man diemžēl jāsaka – tas ir arī naudas jautājums. Es tur iepazinos ar tiešām ļoti foršiem māksliniekiem, lielākā daļa bija no vizuālās mākslas vides. Viņi domā tādā Kvadrifrona valodā, bet ir mazliet trakāki fiziskās izpausmēs, formāti, kādos viņi strādā, ir performance, visādas 3D lietas, virtuālā vide un tamlīdzīgi. Tāpēc, ka domājam tik līdzīgi, mēs varētu kopā kaut ko radīt. Bet ir skaidrs, ka šādai sadarbībai vajadzētu finanses. Bet ar tādiem līdzekļiem, kādus mēs varētu šobrīd dabūt, mēs nonāktu pie rezultāta, kas būtu ne šis, ne tas. Ja mēs varētu veidot tādu sadarbību, taisīt studiju rezidences, lai viņi te varētu dzīvot divus mēnešus un mēs varētu tā nopietni strādāt… Es domāju, ka mēs tam vienkārši nedabūtu naudu. Tā ir tā problēma, pret kuru, manuprāt, viss atduras.

Bet atgriežamies pie tā, kam tas ir ieguvums. Magic Carpets projektā mums bija jāstrādā ar vietējām kopienām. Jelsa ir pilsēta uz ļoti mazas salas Horvātijā, aizbraucot tur pirmoreiz maijā, kad pilsēta ir bez tūristiem un katrs cilvēks tev saka «dobar dan», man likās, ka tas tiešām būs lieliski un projekts būs ieguvums arī viņiem, viņi nāks skatīties un turpinās sveicināties… Un tad aizbraucu jūlijā – ir tūrisma sezonas pīķis, vietējie negrib vispār rādīties laukā, viņus viss kaitina, viņi zina, ka, teiksim, desmitos iebrauc pirātu kuģis, no kura dārd skaļa mūzika un izgāžas tūristu autobusi.

Ja redzētu tādu performanci, kurā nejustu paviršumu, redzētu, ka viss ir nostrādāts līdz pēdējam, tad...

Protams, ka viņi ieiet mājās un aiztaisa slēģus. Un tas ietekmē arī manu darbu. Es diezgan spēcīgi aplauzos, domājot, ka strādāšu ar vietējās kopienas cilvēkiem. Bet, kad es viņus satiku vakaros, viņi gribēja sēdēt kafejnīcā zem kondicioniera, smēķēt un dzert saldējuma kokteili, viņiem tiešām viss bija apnicis un viņi neko negribēja darīt. Cik interesanta tā mana priekšstatu maiņa: no tā, ka tas būs visiem svarīgi, uz to, cik viņi patiesībā ir noguruši no tā, ka visi bāžas viņiem virsū, un ir sajūta, ka vienīgie, kam tā māksla interesē, esam mēs, mākslinieki.

Pēc tam runājām ar Horvātijas biennāles kuratori, ka tad, ja rīko pasākumu vasarā, tūrisma sezonā, viņa var atvilināt cilvēkus no Zagrebas, kritiķus, un viss ir baigi forši. Bet tad tā ir biennāle šai sabiedrības grupai, šim burbulim, kurš ceļo pa festivāliem. Taču, ja grib pa īstam kaut ko darīt vietējai kopienai, lai tas patiešām ir notikums vietējai pilsētai, tas ir jādara nesezonā. Tas man likās diezgan interesants secinājums.

Ance. Nu, domāju, Valmieras kontekstā festivāls jau ir kļuvis par nozīmīgu notikumu, ko pat tie, kas teātri neapmeklē, tomēr ir pamanījuši. Bet, man liekas, vēl joprojām ar vietējo iesaisti ir grūti. Pa savu logu paskatās izrādi, kas notiek pagalmā, bet, kad piedāvā iesaistīties… Bet tā ir arī mūsu mentalitāte. Varbūt, ja mēs brauktu ar viesizrādēm, piemēram, uz Brazīliju, kur cilvēki ir priecīgāki un aktīvāki un viņiem patīk visādi ļembasti, tad arī atdeve būtu citāda. Bet tur atkal ir karstums, kura dēļ viņi labāk: nu, nē, ko tad nu atkal.

Paula. Atceros to vasaru, kad taisīju Valmieras festivālam Nezinkaskurienu, un tieši tāpēc Horvātijā tik nenormāli aplauzos, jo man likās, ka visas vietējās kopienas vai kolektīvi ir tādi, kā bija Valmierā. Stundu pirms mēģinājuma ir klāt ar tomātu un gurķu kastēm, viņiem ir piedāvājumā puse no skapja, ko varētu vilkt mugurā, viņi visu zina, visam ir gatavi, viņus netraucē ne lietus, ne saule. Un es ar tādu brīnišķīgu Valmieras cilvēku pieredzi aizbraucu tur un sastapos ar salinieku, kuram ir karsti, kuram ir slinkums, kuru besī tūristi, un «viss taču notiks tāpat, labāk padzeram kafiju» attieksmi. Tas bija tiešām šoks. Tā ka komplimenti arī mūsu mentalitātei, esam sasaistītāki, noslēgtāki, kompleksaināki, bet citā veidā atkal ir kāds bonuss.

Ance. Bet vai šis brauciens ir kaut kā mainījis to, ko tu darīsi turpmāk, pavēris kādas durvis, kas līdz šim bija ciet?

Paula. Vispār jā. Tieši vakar skatījos bildes un video un sapratu – mani interesē 3D realitātes, tā kā 3D modelēšanas SketchUp programmu māku, sapratu, ka vēlos pamēģināt vēl kādas sarežģītākas programmas. Jo šajā projektā bija brīnišķīgi mākslinieki, kas strādā 3D vidē un rada vienkārši neticamas iedomu pasaules, kurās iespējams patiešām gandrīz fizisku sajūtu līmenī nonākt citās dimensijās. Jo teātra skatuve arī patiesībā ir virtuāla 3D vide, bet man patīk un mani suģestē vizuālais aspekts, gribētos to papētīt un meklēt veidus, kā to iekļaut arī teātrī.

Ance. Performance kā formāts tevi interesē? Tu gribētu uztaisīt tādu lielu performatīvu vienreizēju notikumu?

Paula. Man laikam vienmēr gribas, lai tas atkārtojas. Man patīk tā pamatīgi, rūpīgi pieiet lietām, un tad man šķiet – es tā investējos, bet tas notiek vienreiz… Un varbūt tā ir mana pieredze ar performancēm, bet skatoties bieži vien ir bijusi sajūta, ka tās ir tā kā paviršāk taisītas. Nu, ka cilvēkam, kas to veido, muguras, pakauša smadzenēs sēž doma, ka tas jau būs tikai vienreiz. Varbūt man patiešām nav bijis tik labas pieredzes. Varbūt, ja redzētu tādu performanci, kurā nejustu paviršumu, redzētu, ka viss ir nostrādāts līdz pēdējam, tad… Es nerunāju tādās pedantiskuma kategorijās.

Bet Horvātijas pieredzē visinteresantākais bija tas, ka kopā ar diviem horvātu māksliniekiem Anju Leiko un Andreju Bestaku bijām mentori rezidenču programmā. Festivāls izsludināja pieteikšanos, un pieteicās daudzi, no kuriem atlasījām piecus apmēram mūsu vecuma un pieredzes māksliniekus. Man likās, ka tā mentorēšana būs vairāk tāda pārraudzība, supervision, domājot par performances kopējo tematiku. Bet jau pirmajā reizē, kad satikāmies, sapratu, ka šie cilvēki uz mums skatās kā uz skolotājiem – ko mēs tagad darīsim, vai dzersim kafiju, vai datorā pētīsim kaut ko. Nebiju tam gatava.

Ance. Pastāsti, kāds bija jūsu koncepts. Jūs uzaicina par mentoriem, jūs satiekaties ar māksliniekiem – vai kopā izdomājat, par ko būs šī performance, vai tēma tika iedota iepriekš?

Tas ir vēl viens veids, kā radīt mākslu, – būt par mentoru

Paula. Kuratore mums iedeva galveno virzienu – viena konkrēta iela uz salas. Neizplūstot detaļās, salas un Adrijas jūras kontekstā tur ir konkrēts stāsts, kāpēc tieši šī iela ir tik īpaša. Mentoriem – man, Anjai un Andrejam, kuri Horvātijā ir ļoti zināmi, daudzi uz viņiem skatījās gandrīz kā uz elkiem – palūdza izvirzīt virstēmu. Jo skaidrs: ja gribi izsludināt pieteikšanos, ir jābūt pamatā idejai, kas piesaistītu konkrētos māksliniekus. Mēs izvēlējāmies dažādu disciplīnu pārstāvjus – komponistu, kurš veido savas performances laikmetīgās mākslas muzejos, horeogrāfi, instalāciju mākslinieku. Es biju vienīgā teātra māksliniece, un tā bija ļoti interesanta pieredze, jo visā, kas bija saistīts ar performanci un skatītāju klātbūtni, un dzīvo izpildījumu, pārējie lielām acīm skatījās uz mani un gaidīja atbildes. Tāda atbildība, jo es jau arī nezinu to absolūto patiesību!

Mēs uzreiz piedāvājām, ka varam kopā nonākt arī pie kaut kā cita, šis ir tikai sākuma punkts. Taču jau pirmajā brīdī bija skaidrs, ka ne pie kā cita mēs nenonāksim.

Ance. Un kas tā bija par tēmu, ko jūs viņiem piedāvājāt?

Paula. Imagining gardens. Iedomu dārzi. Jo jebkurā mazā Vidusjūras reģiona pilsētelē viss pilsētas centrs ir vienos mūros, bet aiz šiem mūriem ir brīnišķīgi skaisti dārzi, kuros aug apelsīni, vīģes, olīvas. Bet šādās vietās, kuras pārmācis tūrisms, ja neesi vietējais, vari tos tikai iztēloties, jo vietējie cilvēki nekad mūžā nevienu svešu tur neielaidīs, jo tas ir vienīgais, kas ir palicis viņu. Un beigās mēs šo tēmu attīstījām līdz konkrētam stāstam: vienā mazā, brīnišķīgā paradīzes dārzā grib uzbūvēt daudzstāvu māju 200 iemītniekiem. Vietējie ļaudis saprot – viņiem ir jāvācas prom, jo viņi nevar nopirkt saviem mazbērniem zemi uz salas, jo tā ir tik dārga… Respektīvi, kā tā dabīgā kultūra, tā dzīvesziņa izmirst un vieta kļūst mākslīga. Kā tāda leģenda pieaugušajiem. Par kādu jau gandrīz kļuvusi Venēcija un citas tamlīdzīgas vietas.

Ance. Un formāts beigās bija pastaiga pa to ielu?

Paula. Tas arī bija sarežģīti. Mums bija jāiekļauj šie pieci mākslinieki, kuri it kā ir ļoti kopā, bet kopīgos lēmumos nepiedalās. Sapratām, ka katram no viņiem jādod viens punkts, tāpēc tā kļuva par pastaigu ar piecām stacijām. Tas bija ārkārtīgi interesants process – sajust tos māksliniekus: vienu vajag pagrūst, otru grūst nevajag, trešo vajag slavēt. Bet tad, kad vienā brīdī ar Anju un Andreju sākām piedāvāt savas mākslinieciskās idejas un mēģinājām kaut ko ieteikt, viņi ārkārtīgi apvainojās.

Tas ir vēl viens veids, kā radīt mākslu, – būt par mentoru. Jo, kad visi striķi trūkst un viss ir slikti, kad koris nevis nāk uz mēģinājumu, bet sēž kafejnīcā un smēķē, mēs esam tie, kam tas jārisina. Tad atbrauc kuratori no Zagrebas, un mums ir jāskaidro, ka tas ir mūsu rezidents, kurš tur sakarinājis zeķubikses, ka tā nav mūsu izvēle. Baigi interesanta bija tā visu laiku turpu–šurpu kustība.

Galvenā kuratore pēc tam teica, ka redzējusi situāciju un tādiem māksliniekiem kā mēs trīs labāk būtu devusi iespēju strādāt ar konkrētiem izpildītājmāksliniekiem. Jo mēs tomēr paši gribam būt mākslinieki, nevis kuratori, nebijām tam gatavi. Bet kopumā jau tā pieredze bija laba un viss bija kārtībā. Tas man vienkārši bija kaut kas ļoti negaidīts. Es nekur nepasniedzu, pat ne pulciņos aktiermeistarību, un vienmēr no tā esmu izvairījusies, jo jūtu, ka vismaz pagaidām tā nav mana lieta.

Ance. Un tu to darītu vēlreiz?

Paula. Jā. Man tiešām ir sajūta, ka tas ļoti maina domāšanu. Ieraudzīt tās dažādās domāšanas iespējas ir ļoti veselīgi. Jo mēs tomēr dzīvojamies tik mazā, mazā kopienā. Un tad, skatoties no malas, redzu, ka mēs visi tik līdzīgi domājam, un es nezinu, vai tas ir baigi labi. Kaut kādā ziņā jā, jo tas veido mūs kā nāciju un tā, bet, man liekas, ir forši arī citādāk.

Ance. Tu jau nedomā tikai Kvadrifronu, bet visu Latvijas teātra vidi?

Paula. Jā. Protams, mēs kā Kvadrifrons noteikti domājam atšķirīgi, bet tas jau arī ir skaidrs – mēs visi mācāmies vienā skolā pie vieniem un tiem pašiem pedagogiem. Un tāpēc ir forša tāda pieredze, kur vari ieraudzīt absolūti atšķirīgu domāšanas veidu. Un nevis no malas kā skatītājs vai vienkārši kā režisors, kas strādā ar ārzemju izpildītājiem, bet gan esot tik ļoti iekšā citu mākslinieku domāšanas procesā. Es nesaku, ka tas ir labāk, – tas ir citādāk. Un jebkurā gadījumā tas vienmēr ir veselīgi.

Ance. Tu gribētu Anju un Andreju uzaicināt kaut ko darīt Latvijā?

Paula. Jā, es jau teicu. Noteikti būtu interesanti, ja viņi atbrauktu ar kādu savu performanci, jau gatavu, tas droši vien arī finansiāli ir iespējamāk.

Ance. Un tev liekas, ka Latvijā būs, kas apmeklē šādus pasākumus, teātra vide būtu tam gatava un tai būtu prieks?

Paula. Ej nu sazini. Zinu, ka tev ir kategoriskāks viedoklis.

Ance. Nē, tās ir manas personīgās pārdomas par to, kur es dzīvē esmu un ko es pašlaik daru, un ko man vajadzētu darīt un ko ne, un ko es spēju un ko nespēju. Kaut kādos līmeņos tu esi daudz drosmīgāka nekā es. Esmu ļoti piesardzīga un droši vien tāpēc ne velti reprezentējos kā tas Kvadrifrona cilvēks, kurš…

Paula. Piedod, ka pārtraucu! Tāpēc, ka tu esi tik piesardzīga, tāpēc Kvadrifrons eksistē, būsim godīgi. Neesam notriekuši visu naudu kaut kādās nevajadzībās.

Ance. Man tomēr ir pragmatiska domāšana par to, ko mēs varam vai nevaram pārdot, kas strādā un kas nestrādā. Mums jau ik pa laikam savā starpā ir konflikts par tēmu «kā dēļ tas viss tiek darīts», un man liekas, ka tomēr tas ir skatītājs. Mēs tomēr paprasām zināmu naudu no cilvēka, kurš nāk skatīties, bet, ja viņš aiziet vīlies, jo vienkārši nav gatavs kaut kam tādam vai viņu šī tēma neinteresē, un viņš iznāk ārā no izrādes un jūtas – šis jaukais termins, ko mēs lietojam Kvadrifronā – kā pēc bezpriecīgas izklaides, tad droši vien vēlreiz viņš pie mums negribēs nākt. Man liekas, ka ir jādomā par to, kurš uz to grib skatīties. Kaut kā jau tā mūsu auditorija ir jāaudzina un, protams, ja mēs skatītājam nerādām laikmetīgas izrādes ar dažādām pieejām, viņš nekad nesapratīs, ka tādas eksistē un ka arī tas var būt forši, un ka nevajag vienmēr censties visu saprast, var arī nesaprast un izklaidēties. Bet ir jābūt ļoti uzmanīgam. It sevišķi, ja par to prasa naudu. Horvātijā laikam tas bija par brīvu?

Paula. Jā. Tāda sadarbība patiesībā ir labs formāts. Ja sadarbojas mākslinieks, kurš, kā tu saki, dara priekš sevis, ar kādu, kurš ir pieradis domāt arī par skatītāju. Varbūt tāda sadarbība arī Latvijai būtu kaut kas ļoti veselīgi izdevīgs.

Un skaidrs, ka mēs, Kvadrifrons, varbūt kaut kādā veidā atšķiramies no citiem, tomēr mums visu laiku ir jābūt domāšanai par skatītāju, lai mēs spētu eksistēt. Jo nevar gaidīt, ka kāds cits noproducēs un izdomās, kā pārdot biļetes, tas mums pašiem ir jādara.

Ance. Arī tad, kad mēs uztaisījām šo pašizdomāto teātri, kurā varam dzīvoties un būt priecīgi, gan spriežot par nākotni, gan rakstot projektus, kā mēs augsim, vienmēr bija blakus doma – nu tad darām kaut ko ārzemēs. Bet, kad meklē šādas iespējas, lielākoties atbilde ir, ka negrib, lai vedam gatavu izrādi. Mēs, teiksim, esam uztaisījuši Es eju ārā dārzā, izrāde ir atvērta ārzemju auditorijai, tai nav teksta, tā ir uz kustību balstīta, to var uztvert jebkādas valodas runātājs. Nevienu tas neinteresē, fondiem gribētos, lai mēs brauktu un tur uz vietas radītu mākslas faktu. Bet kāds būtu mums kā organizācijai pēc tam ieguvums, atgriežoties Latvijā? Domāju, ka īstenībā minimāls. Nu, kā personības iegūtu tie, kas piedalījās. Bet kas ir tas, ko mēs iegūtu kā biedrība?

Paula. Par Homo Novus arī ir dažādi viedokļi, bet tas, man liekas, ir veids, kā mūsdienu māksla virzās. Tā, manuprāt, kļūst ne tik ļoti uz rezultātu, bet uz procesu vērsta. Un strādā ar sociāli, varbūt pat politiski aktīvām tēmām, ar sabiedrību kopumā, ar vidi, ar dzīves kvalitāti. Respektīvi, jebkura domāšana par procesu ir jau kaut kāds rezultāts. Mēs esam pieraduši par rezultātu domāt kā par skatuves notikumu, kad atnāk cilvēki, apsēžas zālē un skatās uz kaut ko skaistu, un viss ieeļļotais mehānisms strādā. Bet, pēc maniem novērojumiem, šobrīd, 21. gadsimtā, mūsdienu māksla virzās kaut kur citur. Cilvēki aizbrauc uz laikmetīgās mākslas muzeju un ierauga, ka tur izstādītas mazas, nesakarīgas pļeckas. Kas tas ir?! Bet izlasi aprakstu, un tur apakšā ir milzīgs stāsts un galvenais ir bijis process. Viens ir konceptuāla māksla, otrs ir procesuāla māksla. Un es nesaku, ka kaut kas viens ir labāks nekā otrs, abas tās lietas ir ļoti foršas. Bet tā, man šķiet, ir laikmeta tendence.

Ance. Pilnīgi noteikti, bet tā atduras pret patērētāju, kurš atnāk un ierauga tās mazās, nesakarīgās pļeckas, viņam ir slinkums iedziļināties, un viņš viļas kultūrā kā tādā. Un tad mēs esam tur, kur esam. Cik procentu Latvijas iedzīvotāju kultūras notikumus apmeklē? Un tad netīšām aiziet tieši uz šādu pasākumu un nesaprot tam jēgu. It kā mēģini šādā veidā paplašināt domāšanu potenciālajam auditorijas pārstāvim, bet reizē viņu arī pārbiedē, un viņš nolemj, ka labāk ies uz kino. Jo tur ir jautri, tur var pavadīt laiku un nejusties kā muļķis.

Paula. Tā patiesībā ir kultūrpolitika, kā tiek strādāts ar skatītāju. Jo skaidrs, ka visas sabiedrības grupas nav gatavas mazām, laikmetīgām pļeckām ar milzīgu stāstu apakšā. Bet ir tādas, kurām gribas kaut ko vairāk par «skaisti». Man to gribas – ieraudzīt kaut ko tādu, kas šķiet nesaprotams, bet es to saprotu, tā ir tāda egoistiska, bet ļoti forša sajūta. Kad nav tikai pirmais iespaids, kas nāk kā vilnis un apgāž, un viss ir skaidri saprotams, bet kad tu, ieraugot to mazo lietu, ieraugi konceptu un saproti, kas ir apakšā. Tāda intelektuāla bauda. Bet tur jau tā lieta, ka abām šīm šķautnēm būtu jābūt paralēli.

Ance. Tas man liekas ļoti forši Kvadrifronā – lai cik mēs no malas visi būtu līdzīgi, mēs iekšpusē zinām, cik ļoti nelīdzīgi esam un kā mēs velkam to mazo deķīti katrs uz savu pusi, un tieši tas palīdz ar to deķīti noklāt diezgan lielu lauku. Jo, ja mēs visi gribētu taisīt tikai priecīgas izrādes par jestriem notikumiem, tad droši vien diezgan ātri iebrauktu kādās cita veida auzās. Bet tas, ka mūsu vidū ir arī tie, kam patīk darīt laikmetīgākas lietas, kam patīk kas izaicinošāks, paver mūsu kopējās durvis kādos foršākos virzienos. Un tad varbūt tie cilvēki, kas nāk pie mums pasmieties, saņemas atnākt arī uz kaut ko, kur varbūt mazliet vairāk jādomā, un pieredz kaut ko jaunu. Un tā tā auditorija aug.

Ko tu darīsi tālāk, teiksim, savā nākamajā sezonā? Kas ir tēmas, par kurām gribi runāt?

Paula. Man jau tā nākamā sezona diezgan skaidra. Kopumā ir sajūta, ka visu laiku gribas meklēt to, kas ir aktuāli šobrīd. Man daudzi jautā, kāpēc es visu laiku strādāju ar oriģināldramaturģiju – tā arī ir tā atbilde. Tas viss kaut kā nāk no sevis, ar to cerību, domu, ka, ja jau es tā jūtos un domāju, ka gan jau…

Ance. … mēs reizē ejam cauri vienam laikam un līdzīgiem notikumiem dzīvē.

Paula. Tu kusties kaut kādā dzīves izplatījumā, notiek dažādas lietas – tā man liekas ļoti forša un mierinoša sajūta. Skaidrs, ka Kvadrifrons ir absolūti tāda vieta, un ir forši domāt, ka arī skatītāji… Nu, ka mēs kopā esam tā grupa, kas kaut kā iet cauri vienam laikam, vienām lietām un tādā veidā arī sarunājamies. Un tad sanāk, ka tas ietver sevī kopēju domāšanas procesu, kopēju humoru, pašironiju, spoguļošanos tādā labā, siltā, bet arī gudrā veidā.

Ance. Mēs nopirkām biļetes uz Bermudu divstūra koncertu 1. septembrī, un man nenormāli patīk tā nosaukums – Ir pirmā rudens diena, bet es jau gaidu vasaru. Tad mēs bijām Horvātijā, skatījāmies 30 grādu karstumā, kā saule riet zilā, zilā jūrā, ir skaisti mākoņi, un sākām runāt par to, ka varbūt gaisma ir tā tēma, par ko mums jāuztaisa izrāde.

Paula. Ceru, ka pēc šīs sarunas neviens to ideju nenošpikos. Ja nošpikos, tad mēs to pieminēsim! Arī, runājot ar cilvēkiem no siltākām zemēm, viņi tiešām nesaprot, kā mēs te varam dzīvot. Un skaidrs, ka cilvēki dzīvo vēl tumšākās vietās. Man šķiet, ka tā ir ļoti liela, mūsu mentalitāti ietekmējoša lieta. Šī tēma slēpj sevī arī visādus sociālus un pat vēsturiskus aspektus.

Ance. Kāpēc mēs esam tādi, kādi esam!

Paula. Un arī tāda paaudžu lieta. Ir modē, ja tā var teikt, pārziemot citur. Esmu dzirdējusi vecākas paaudzes cilvēkus sakām, ka tā jau tāda izlaidība, vienkārši vajag pieņemt to, ka mēs esam šeit un tādi mēs esam, un mums te ir jādzīvo.

Mūsdienu māksla, manuprāt, kļūst ne tik ļoti uz rezultātu, bet uz procesu vērsta

Bet man liekas, ka tā nav izlaidība, tā ir apzinātība. Nav jāpieņem lietas, ja jūties tajās nekomfortabli. Man tāpat ir ar ceļošanu – man tas patīk, un es to daudz daru tāpēc, ka tas mani padara par labāku un priecīgāku cilvēku. Un, protams, var teikt, ka tā ir izšķērdība. Bet man šķiet, ka jebkas, kas padara priecīgāku, kopumā ir vērtīgs arī visai sabiedrībai. Jo ir kaut kas mūsu mentalitātē, ko es saucu par latvieša žokli – tas sasprindzinātais apakšžoklis, kas visu laiku ir mazliet neapmierināts ar dzīvi un pasauli kopumā. Man šķiet, tas nav stāsts par sociālo situāciju, bet gan par atbrīvošanos un paraudzīšanos apkārt.

Ance. Tā ir ideja, kas mums vienkārši ir jāizdara, jo tā izklausās pēc tēmas, kas mums visiem ļoti patiktu.

Paula. Vēl, protams, bērnu izrādes, varbūt arī šogad vienu uztaisīsim.

Ance. Bērnu izrādes – tas vispār ir kaut kas interesants. Mēs ar Klāvu [Melli] nesen vadījām Baltvilka balvu bērnu literatūrā. Sanāk, ka šī literatūras nozare ir uztaisījusi sev atsevišķu balvu. Kamēr Latvijas teātrī bērnu izrādes tiek vērtētas kontekstā ar visām pārējām. Mums šajā nozarē ir viena balva Spēlmaņu naktī, bet realitātē tā ir ļoti izteikta specifika, īpaša auditorija, katrai ir savs režisors, dramaturgs, scenogrāfija. Nav nekāda pamata, kāpēc lai šim žanram nevarētu izvirzīt atsevišķu, teiksim, Paulas Pļavnieces balvu bērnu teātrī! Vēl pēc 30 gadiem. (Abas smejas.)

Paula. Vispār man liekas, Jānis Znotiņš būtu pelnījis, ka tā būtu nosaukta viņa vārdā.

Strādājot ar bērnu izrādēm, es jūtu, ka ir, piemēram, scenogrāfi, kuriem tas ir asinīs, un ir tādi, kuriem nav. Tā tiešām ir vesela atsevišķa lieta – taisīt scenogrāfiju bērnu izrādēm.

Ance. Šā gada festivāls Valmierā bija tieši bērniem. Un paskaties, cik daudz mākslinieku satikās, lai iestudētu šim konkrētajam žanram, kurš jau arī ir ļoti plašs, jo ir divgadnieki un ir trīspadsmitgadnieki, un tas jau paver milzīgi dažādas iespējas. Paskaties, piemēram, uz tām lellēm, kas tiek radītas, – tas ir nenormāli iespaidīgi. Un tas viss tiek iegrūsts vienā katliņā un tur arī paliek.

Bet tev labāk patīk taisīt izrādes pieaugušajiem vai bērniem?

Paula. Gan, gan. Zinu, ka nevarētu pāriet tikai uz vienām. Bērnu izrādes tiešām ārkārtīgi iepriecina. Esmu domājusi, kāpēc tās vienmēr pie manis atgriežas, jo es speciāli nekad neesmu gājusi uz bērnu izrāžu taisīšanu. Tās kaut kā pie manis atnāca. Dažreiz domāju, varbūt tāpēc, ka man kopumā ļoti patīk dzīve un viss, ko tā piedāvā, dažreiz pat vairāk nekā teātris. Jo, ja nepatīk dzīve, nevari to mīlestību teātrī transformēt. Un tā mīlestība pret pasauli un dzīvi izpaužas tieši bērnu izrādēs. Tu vari jaunajam cilvēkam parādīt, cik patiesībā pasaule ir forša un interesanta vieta… Iedot bērniem drošību, sajūtu, ka viss ir kārtībā, un viss ir no tevis atkarīgs. Tā man liekas ļoti svarīga sajūta.

Man kā absolūtam dzīvniekmīlim, protams, arī zvēru tēma ir ļoti svarīga.

Ance. Mēs taču vienreiz runājām, ka jātaisa izrāde suņiem.

Paula. Jā, man ir suns, un es eju pa parku, un skatos uz māmiņām, kuras rauj bērnus prom, – bet suns ir absolūti mierīgs, audzināts kundziņš gados. Man šķiet dīvaini, dzīvnieki taču ir tik labs veids, kā iemācīt empātiju, rūpes. Ja no mazotnes māca, ka tā ir kaut kāda no mums atrauta daļa, – bet tā taču nav! Ieraudzīt dzīvniekos, objektos kādu paralēlo pasaules daļu, tas ir baigi forši.

Ance. Cik esam taisījuši bērnu izrādes, tā ir jautrākā, smieklīgākā pieredze. Miegapeles, Perturbons!

Paula. Bieži vien, kad uznāk nogurums no profesijas un no visa, tad vienkārši vajag paspēlēt bērnu izrādē. Viss atgriezīsies.

Ance. Tajā brīdī, kad no zāles kāds kliedz: man ir baltas kedas, un mans tētis ir policists!

Paula. Un tu nespēj paspēlēt, jo visa zāle kliedz: peles, peles! Atgriežas tas brīnums, kas notiek teātrī, kad cilvēks absolūti notic.

Pastāsti, kuras izrādes tev ir tā ļoti patikušas pēdējā laikā.

Ance. Man nupat Valmierā tiešām ļoti, ļoti patika Skolotāji. Reti sanāk tā, ka izlasi izrādes aprakstu un tā sajūta izrādē tiešām sakrīt ar to, kas rakstīts. Un tajā izrādes aprakstā ir aptuveni tā – šī izrāde jums piedāvās atkal sajusties kā skolēnam, kuru kāds uzrauga. Ieraudzīju tās milzīgās skolotājas – mēs ar Āri [Matesoviču] beigās ar viņām nofotografējāmies – un es tiešām sajutos maziņa, it kā kāds stāv pāri man un es esmu pasargāta, un man nav ne raižu, ne atbildības, ne pienākumu, un es varu četrdesmit minūtes būt šo divu brīnišķīgo lēdiju pavadībā, kuras man izstāstīs par ornitoloģiju un basketbolu. Droši vien arī pareizā kompānija, pareizā situācija, pareizā vasaras diena, lai kaut ko tādu redzētu. Visu pagājušo sezonu mēs ar Āri diezgan daudz staigājām pa teātriem un sapratām, ka ļoti lielā mērā to, ko tu redzi šajā konkrētajā brīdī, ietekmē pēdējā izrāde, ko esi redzējis pirms tam, jo automātiski salīdzini. Pagājušās sezonas laikā sanāca vairāki darbi, kur tā notika, – noskaties vienu, un nākamais uz iepriekšējā fona tiek pacelts vai atkal mazliet nogrimst. Tas ļoti maina sajūtu.

Paula. No Latvijas man pagaidām grūti atsaukt atmiņā, bet, kad uzdevu tev šo jautājumu, pirmā man nāca prātā Kima Noubla izrāde, kas būs arī Homo Novus. Tas, kā viņš stāstu veido un savij no tā, ka vienkārši guļ ar lapsām un bomžiem kaut kur un lien alās, bet beigās tas ir par vispārcilvēciskām skumjām… Redzēju to pagājušovasar Rakverē – klāt arī tā sajūta, ka esi pie kapiem nelielā zālē, vēlā naktī, tā foršā festivāla sajūta. Bet iešu skatīties to vēlreiz, varbūt būs citādāk. Tu skaties ar baltu skaudību, ka var tik forši, it kā vienkārši, bet tajā pašā laikā komplicēti un daudz līmeņos domāt. Varbūt tā ir tā festivāla sajūta: visas izrādes, ko atsaucu atmiņā, kas mani ietekmējušas, ir pārsvarā kādos festivālos redzētas.

Ance. Man liekas, tu šogad izdarīji ko tādu, ko ļoti reti dari, tu no režisora krēsla pārkāpi aktiera lomā. Tagad ir zombijizrāde Kad gulošais mostas. Kas ir iepriekšējā izrāde, ko esi spēlējusi?

Paula. Man liekas, kaut kas Homo Novus, pie Jurija Djakonova. Vai Seņkovam Heda? Pirms daudziem gadiem.

Ja redzi tikai vienu ceļu, kurš ir izgaismots, bet apkārt diezgan tumšs, tad baigi grūti ir no tā nokāpt

Ance. Nu, un kā tev patīk šī ampluā maiņa?

Paula. Izbaudu, ka man nav visa atbildība par to, kas notiek. Un tas ir tik jautri un jauki, un… Jā, laikam tā atbildības lieta. Pierodi, ka tavās rokās ir pilnīgi visa atbildība par pilnīgi visu, kas te tagad notiks divus mēnešus un kāds būs rezultāts. Un skaidrs, ka arī tagad ir atbildība un esi līdzautors, īpaši tajā veidā, kā mēs strādājam, bet tas tomēr ir kaut kā citādāk. Turklāt Klāvs teica – neuztraucies, tur nebūs teksta. Un tas ir tik suģestējoši – būt zombijam.

Ance. Bet tev jānoķēpājas kā zombijam no galvas līdz kājām, un tu zini, ka katru reizi būs jāgrimējas divas stundas pirms tam un jāmazgājas 40 minūtes pēc tam. Un tu būsi tā, kas katru vakaru stāvēs uz skatuves.

Paula. Zini, tur ir kaut kas līdzīgs – kad dari ļoti intelektuālu darbu un tad aizbrauc rakt zemi uz laukiem. Nevajag šo salīdzinājumu uztvert nepareizi, bet tieši par darbības veida maiņu ir runa. Tā jau saka – vislabākā atpūšanās ir nodarbes maiņa.

Ance. Vai tu piekristu vēl kaut ko spēlēt? Ar tekstu.

Paula. Tas būtu jautājums, kur un ar ko. Man vajadzētu saprast, kas tas ir. Mūsu termins «sveškauns» – negribas, lai kāds to piedzīvo, uz mani skatoties.

Ance. Mēs arī spriedām, ka visiem aktieriem, kas piedalījās šajā izrādē, tas īstenībā ir tāds foršs ieraksts CV. Es domāju, ka mēs esam vienīgie četri aktieri, vismaz Latvijā, kuri paši māk nogrimēties kā zombiji.

Paula. Jā, un mums ar katru reizi aug temps, kādā to darām. Tas arī ir tas Kvadrifrona foršums – brīvība darīt lietas. Ja kāds no mums izdomātu, ka grib būt scenogrāfs, – kāpēc ne? Grib producēt? Labi, pamēģinām! Tu vari īstenot savas mākslinieka ambīcijas un vari arī augt dažādos virzienos. Citā vidē tas būtu grūtāk un prasītu ļoti drosmīgus soļus. Bet, tā kā mēs visi cits citu tik ļoti jūtam un mīlam, tu vienmēr jūti atbalstu. Un arī, ja zini, ka kaut kas nebūs labi, tad citi palīdzēs. Forši ir augt kā organizācijai, bet vēl skaistāk ir, ja tā procesa laikā arī katrs iesaistītais aug kā personība.

Ance. Un tas droši vien ir tas, kāpēc jābrauc uz ārzemēm, – lai visi izaug par spožiem māksliniekiem, brauc mājās un tad taisa ļoti foršas un arvien foršākas izrādes.

Paula. Un vienkārši ir laimīgāki, priecīgāki cilvēki. Domāšanas veids – tā ir nozīmīga lieta. Pirms pieciem gadiem tu domāji vienā veidā un tagad atskaties – tas ir mainījies un ir citādāk. Man gribētos, lai tas tā turpinās visu dzīvi.

Ance. Galvenais pamanīt to brīdi, kad tu vairs īsti nedomā.

Paula. Un tas ir ļoti svarīgi – zināt, kad apstāties. Ja tu skaties apkārt un redzi, ka dzīve ir liela, pasaule plaša un krāsaina un tajā ir daudz iespēju, tad ir vieglāk just, kad apstāties. Ja redzi tikai vienu ceļu, kurš ir izgaismots, bet apkārt diezgan tumšs, tad baigi grūti ir no tā nokāpt. Bet, ja visu laiku redzi un vāc emocijas arī no tā, kas ir apkārt, tad brīdī, kad sajūti, ka vajadzētu apstāties šajā ceļā, ir vieglāk nokāpt uz blakus takas, jo tur arī ir gaisma. Tāpēc saprotu cilvēkus, kas nav mācējuši apstāties, jo šķiet, ka visur apkārt ir melna tumsa. Bet tā jau nav. Mēs varam jebko un jebkad. Varam arī zemi rakt.