Ko gribēs redzēt Pelnrušķīte un Meitene ar nazīti

PROGNOZĒŠANA – RISKANTA LIETA

Teātra Vēstneša aicinājums^[1] uzrakstīt pārdomas par ceļiem, kādi teātrim turpmāk būs ejami, prasa zinātnisku erudīciju, orientēšanos pasaules vai vismaz Eiropas procesos un intuīciju. Ko darīt, ja nav ne vienas, ne otras, ne trešās? Prognozēšana, kā zināms, vispār ir riskanta lieta. Kurš būtu varējis paredzēt kovida neprātu un no tā izrietošos izmisīgos teātra centienus ierakstīties digitālajā pasaulē? Vai Krievijas baiso iebrukumu Ukrainā, kam sekoja mākslinieku pēkšņs atsalums pret krievu tekstiem un valodu? Līdz tādai pakāpei, ka liekas – tūlīt «z» burts tiks svītrots no alfabēta.

Ievada rindkopa, protams, kvalificējama kā taisnošanās par vēlmi novirzīties sāņus no piedāvātā temata. Bet subjektīvajai vēlmei ir arī objektīvs pamats. Meti nākotnes scenārijiem arvien ir meklējami pagātnē. Ne velti, mēģinot iztēloties to, kas būs, vispirms prātā nāk tas, kas bijis. Un bijis ir tik daudz kā.  

TEĀTRIS UN DZĪVE

Piemēram, bija tāds Latvijas teātra procesam veltīts almanahs, kurš turpināja iznākt trīsdesmit sešu gadu garumā (1956–1992). Tur varēja atrast izrāžu recenzijas, aktieru un režisoru portretus, sezonas pārskatus, intervijas, iestudējumu hronikas. Almanaha nosaukums Teātris un Dzīve bija vienkāršāks par vienkāršu, bet – trāpīja izpratnē par teātra būtību tiešā tēmējumā. Vienalga, vai teātri dēvējam par dzīves spoguli, palielināmo stiklu, skalpeli vai līdzīgi kā franču skatuves mākslas reformators Antonēns Arto saucam par dzīves dubultnieku, svarīgi, ka tas nemainīgi turpina būt saistīts ar dzīvi un tiešākā vai ne tik tiešā veidā no tās baroties un to ietekmēt. Citiem vārdiem sakot, pārmaiņas teātrī un pārmaiņas dzīvē vienmēr būs savstarpēji savienoti trauki.

Tieši dzīves metamorfozes nosaka, kādas būs teātra tēmas, formas, tehnikas un izpratne par to, kas ir vai nav teātris. Indivīda apziņa, šķiet, nav tik izveicīga, lai atsauktos pārmaiņām bez kavēšanās. Pārcilājot vairāk nekā četrdesmit gadu ilgo skatītājas pieredzi, tas kļūst redzams kā uz delnas.    

ŠAURA ROCĪBA UN SIGNĀLS FOKUSA MAIŅAI

Atceros, ka krietni vairāk nekā pirms desmit gadiem festivāla Homo Novus programmas mākslinieciskās kvalitātes raisīja tādu kā neskaidru neapmierinātību komplektā ar diezgan skaidru pārliecību, ka festivāla piedāvājums ir pagalam pieticīgs. Dominēja margināli priekšnesumi marginālās telpās: izrādes – lekcijas, izrādes – ekskursijas, eksperimenti ar ķermeni, skatītāju bikstīšana, publikas un aktieru telpas sapludināšana u. ml. Tas viss likās amatieriski, estētiskā ziņā neizkopti, saturiski nenozīmīgi. Dramatiski pietrūka nopietnu, vērienīgu iestudējumu, kas (piedodiet banalitāti!) pretendētu uz plašākām sakarībām pasaules un cilvēka dzīves jēgas skaidrojumā.

Taujājot pēc cēloņiem, sākotnēji šķita, ka pie vainas ir finansējuma ierobežotība. Uzmācās īgnums, ka nevaram atļauties atvest no citzemju teātra repertuāra ko patiesi nozīmīgu. Bet līdztekus nāca arī apjausma, ka finanšu trūkums nav vienīgais iemesls festivāla programmas liesumam. Tas bija arī signāls fokusa maiņai, pavērsienam no teātra mākslas uz teātra kultūru. Tobrīd šis pavērsiens raisīja pretestību. Bet kā gan citādās teātra formās trenētam cilvēkam bija šo signālu saklausīt, saredzēt un saprast?

Atšķiru 2005. gada Teātra Vēstneša III numuru un ar klusām 2023. gada teātra realitātes briedinātām šausmām lasu savus tā brīža iespaidus par festivālu Homo Novus: «… apzināta pievēršanās tikai tādām izpausmēm, kuras pat mūsdienu tolerances un mākslas veidu saplūsmes apstākļos pie vislabākās gribas par teātri nav saucamas, šķiet vismaz tuvredzīga. [..] lielākā daļa Homo Novus dalībnieku radīja iespaidu, ka nodarbojas nevis ar eksperimentu un procesa pētniecību, bet gan ar mākslinieciski pašdarbniecisku brīvā laika pavadīšanu. Līdz ar to nosaukums Jaunā teātra festivāls kļuva maldinošs, jo tas, ko redzējām, nebija ne teātris, ne festivāls.» 

KOPĀ BŪŠANAS PRIEKI

Kopš tā laika pagājuši tieši septiņpadsmit gadi. Uz šodienas teātra fona toreizējie pārspriedumi izskatās vismaz atpakaļrāpulīgi. Bet 2005. gadā likās, ka teātrim jābūt izredzēto, ar īpašu talantu apveltīto darbības laukam. (Atzīšos, ka arī tagad domāju tāpat, bet individuālais viedoklis jau kopīgo ainavu un teātra virzību neietekmē.) Gribējās protestēt pret to, ka teātris kļūst par instrumentu saskarsmes prasmju veicināšanai, savas kopienas vai interešu grupas problēmu risināšanai, organizatorisku iemaņu attīstīšanai un nodarboties ar to var ikviens, kam ir tāda vēlēšanās. 

Jaunais jeb postdramatiskais teātris nepievēršas lielām tēmām un nav adresēts plašai auditorijai. Nepabeigta skice, nevis pabeigta glezna, trāpīgi formulē vācu teātra zinātnieks H. T. Lēmans. Un darbošanos šajā nepabeigto skiču jomā laikmetīgā teātra grupa Rimini Protokoll tikpat trāpīgi dēvē par profesionālu diletantismu.    

Izziņu, pārdzīvojumu, atklāsmi šādās izrādēs aizstāj kopīga pieredze. Kopā pasēdējām tumsā, kopā pagājāmies pa pilsētu, kopā paklausījāmies mūziku vai pārcilājām kādus priekšmetus… Teātris arvien vairāk sāk atgādināt sociālu projektu teritoriju, kur, ievērojot visas politiskā korektuma prasības, tiek organizētas iespējas dažādām iedzīvotāju grupām izpausties, pievērsties pašizpētei, iegūt balsi, pašorganizēties.  

Protams, ka tādos savējo kopā būšanas seansos ir savs jaukums. Teātris noliek skatītāju situācijā, kura sekmē sevis iztaujāšanu, sevis izpēti un sevis apzināšanos, situācijā, kura ideālā variantā veicina radošā potenciāla attīstīšanu. Bet – riskējot atpalikt no laika gara un apzinoties savu piederību aizejošajai paaudzei, tīri subjektīvi joprojām māc arī nostalģija pēc metavēstījumiem (zinu, zinu, ka lielos naratīvus postmodernisms pasludinājis par mirušiem), vienota un vienojoša skatījuma uz dzīvi un cilvēku. Joprojām gribas redzēt ne tikai nepabeigtu skici, bet arī pabeigtu gleznu. Piemēram, tādu kā 2021./22. gada sezonā diskusijas un plašu kritiskās domas rezonansi raisījusī Liepājas teātra izrāde Grimmi. 

POSTNORMĀLĀ PASAULE UN TĀS IEMĪTNIEKI

Režisora Elmāra Seņkova un dramaturga Matīsa Budovska skatuves versija par brāļu Grimmu šausminošajām pasakām liek par sevi domāt arī tad, kad priekškars ir aizvēries. Ne tāpēc, ka tika nominēta Spēlmaņu naktij un Kilogramam kultūras, vai saņēma provokatīvi alternatīvo Zelta mušu nominācijā Gada izrāde, kuru mēs nesapratām. Drīzāk tāpēc, ka tās veidotāji tiecas radīt aptverošu priekšstatu par pasauli, nevis laikmetīgi knibinās ap savu nabu. Izrāde neiezīmē teātra formu turpmākos attīstības ceļus, jo iestudēta tradicionālā dramatiskā teātra estētikā, toties hipotētiski iezīmē dzīves perspektīvu, to, kāda būs (vai būs?) nākotnes postnormālā realitāte. 

Izrādi var uztvert ne tikai kā pasaku šausmu vizualizāciju, bet arī kā vēsti par pēcapokalipses pasauli, kā sava veida antiutopiju. Skatuves telpu piepilda kapu kopiņas, ar vainagiem un ziedu pušķiem apkrautas. Skan kapu orķestris, un starp kopiņām pārspīlētā gaitā kā cirka klauni tipina dīvaini radījumi: aktrises un aktieri, iespīlēti vienādos pelēkos uniseksa kostīmos, atgādina lielus tārpus. No kostīma palaikam kāds izvelk ārā kāju vai roku, reizēm ievīkstās tajā kā čūskas ādā, reizēm pārvelk audumu pāri galvai un akli taustās pa spēles laukumu. Citkārt, atsaucoties uz pasaku Meitene ar nazīti, kāda ekstremitāte tiek bez žēlastības nošņāpta, bet cilvēka «pārpalikums» par to nenieka nesatraucas.  

Sazinās dīvainās būtnes galvenokārt ar žestiem un kustībām, bet visai daudz arī sarunājas nesaprotamā pašizdomātā nevalodā, kura brīžam fonētiski atgādina kaut ko dzirdētu – tā kā poļu, tā kā itāļu, tā kā pupiņvalodu. Vispār – tas nešķiet svarīgi. Vienīgais, kurš šajā kompānijā izskatās un uzvedas kā cilvēks un runā saprotami skaidrā latviešu valodā, ir Egona Dombrovska Teicējs. Viņš domīgi sēž uz kapu kopiņas un rāmā, mierīgā balsī nesteidzīgi stāsta Grimmu pasakas, kuru notikumus, dīdīdamies un bļaustīdamies izspēlē pelēkiem tārpiem līdzīgie dīvaiņi. 

Kaut kas šajā smieklīgajā un vienlaikus biedējošajā pasaulē šķiet ļoti pazīstams. Pirmā asociācija ir par moderno 21. gadsimta Bābeli, kur, plosoties dažādām kataklizmām, kariem, globalizācijai un rezultātā strauji pieņemoties spēkā migrācijai, sajaukušies cilvēki un valodas. Kur, jādomā, ar vislabākajiem nolūkiem cenšoties padarīt visus par līdztiesīgiem un vienlīdzīgiem demokrātiskas sabiedrības locekļiem, cilvēki kļūst par vienlīdz nenozīmīgām bezdzimuma būtnēm kā kādas amēbas vai atomi fiziskā vai ķīmiskā vielā. Šīs būtnes ļaujas globālam satraukumam par visu un neko, plēšas, ķildojas, skaidro attiecības, ļaujas savstarpēji sakūdīties un cenšas cita citai uzkundzēties, neapzinoties, ka vienīgā patiesā realitāte, samierinātāja, vispārēja taisnīguma un vienlīdzības nodrošinātāja ir nāve Egona Dombrovska Teicēja dziļi cilvēciskā atveidā. 

OPTIMISTISKS GALAVĀRDS

Ja pasaule solās būt tāda, kādu redzam Grimmos, tad nudien nav ne mazākās jausmas, kas varētu priecēt un iedvesmot šīs pasaules iemītniekus. Kādu teātri gribētu redzēt pelēkiem homunkuliem līdzīgie Ansītis, Grietiņa, Pelnrušķīte vai Meitene ar nazīti? Iespējams, katrs būs pats sev teātris, respektīvi, aktieris un skatītājs vienlaikus, kā to iztēlojās Ježijs Grotovskis savos parateatrālajos jeb ārpusteātra eksperimentos. Un tad jau lauzīt galvu par tendencēm un stiliem vairs nebūs vērts.