Tas, kā nav, ir jārada

Redakcijas rosināta, uz apaļā galda sarunu uzaicināju Latvijas teātra māksliniekus, kuri ar noteiktu iepriekšējo profesionālo pieredzi izvēlējās izglītību turpināt ārzemēs. Par to, kāpēc viņi pieņēmuši tādu lēmumu un kādas skolas izvēlējušies, sarunājāmies ar Jāni Balodi, Arnitu Jaunsubrēnu, Ivetu Poli, Katrīnu Dūku un Tomu Liepājnieku. Sarunā piedalās arī Ieva Džindža, kura jau uzreiz devās studēt ārpus Latvijas.

Zane Kreicberga. Lūdzu, pastāstiet, kāpēc jūs izvēlējāties studēt ārzemēs, un raksturojiet savu skolu, tās galvenos principus un ko studijas jums devušas jūsu turpmākajā profesionālajā darbībā.

Ieva Džindža. 2010. gadā man bija 17 gadu un es gribēju studēt aktiermākslu Latvijas Kultūras akadēmijā, bet tajā gadā neuzņēma aktierus. Negribēju gaidīt, turklāt manā draugu lokā bija populāri braukt mācīties uz ārzemēm. Izvēlējos Angliju valodas dēļ un meklēju skolu nelielā pilsētā, jo nācu no Valmieras un man bija bail no Londonas. Atradu Centrālās Lankašīras universitāti Prestonā, kas ir Ziemeļanglijas mākslas centrs. Skola piedāvāja trīs ar teātri saistītas programmas – muzikālais teātris, aktiermāksla un teātris un performance. Sākumā pieteicos aktiermākslas programmai, bet tajā mani neuzņēma, piedāvājot studēt teātri un performanci. Tajā brīdī nedomāju par nākotnes mērķiem un to, kā būs integrēties atpakaļ Latvijas sabiedrībā. Es tikai domāju, ka būs varens piedzīvojums. Šajā programmā galvenokārt apguvām koprades un procesā jaunradītu teātri (devised theatre). Latvijā nav šādas izglītības, un, cenšoties britu pieeju izskaidrot šeit, nereti uz mani dīvaini skatās. Studijas ilga trīs gadus. Pirmā gada centrā bija ansambļa izrāde. Procesā jaunradīta teātra metodika ietver gan iekļaušanos grupas darbā, gan arī to, ko nozīmē būt līdera pozīcijā un vadīt procesu. Darbojāmies ar ķermenisko sagatavotību, improvizāciju, rakstura veidošanu, balsi un konteksta apzināšanu. Lielākā atšķirība no teātra studijām Latvijā droši vien ir tā, ka apmēram 80 procenti studiju ir praktiskās nodarbības, bet pārējais saistīts ar teātra un performances kontekstu – teorijām un praksēm, kas ietekmējušas teātri kopš 20. gadsimta 60. gadiem Amerikā un pasaulē. Divi no pasniedzējiem bija saistīti ar britu teātra grupu Forced Entertainment, līdz ar to mēs daudz pētījām viņu principus un līdzīgu teātra apvienību praksi. Studiju procesā vairākkārt braucām uz Mančestru, uz vietējiem festivāliem, arī uz Londonu. Trešajā gadā mūs saveda kopā ar industrijas cilvēkiem un kuratoriem, kas veido festivālus Anglijā. Mūs arī apmācīja, kā rakstīt projektus Anglijas Mākslas padomei. Studijas mani labi sagatavoja turpmākām iespējām Anglijas vidē, taču jutu, ka nevēlos tur palikt, tāpēc tie kontakti ar laiku izira. Un es mēģināju atgriezties Latvijā.

Arnita Jaunsubrēna. Es nepabeidzu bakalaura studijas socioloģijā Kultūras akadēmijā, jo tobrīd man aktuālāk šķita darboties praktiski. Sāku strādāt starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus, kur sapratu, ka mani interesē neatkarīgie teātri. Tad aizbraucu praksē uz Bonnu pie vācu neatkarīgā teātra režisora Franka Hoila, kur piedalījos izrādes veidošanā kā asistentes asistente. Atgriezusies kopā ar Ievu Priedienu sāku strādāt Viestura Kairiša neatkarīgajā teātrī United Intimacy. Kad Viesturs no tā aizgāja, mēs ar Maiju Pavlovu pārņēmām United Intimacy un sākām veidot savas izrādes, iesaistoties arī Elīnai Cirei un Andrejam Jarovojam. Tas bija sākums Ģertrūdes ielas teātrim, kurā nostrādāju diezgan ilgu laiku. Kādā brīdī sajutu, ka gribu būt tai otrā pusē. Meistardarbnīcā Varšavā iepazinos ar māksliniekiem, kas studēja Gīsenes Lietišķā teātra institūtā. Skolai kā oficiāls pieteikums bija jāaizsūta pastkartīte ar tekstu «Es gribu mācīties šeit». Bija trīskāršs uzņemšanas process: jāraksta mākslinieciska eseja un jārunā ar profesoriem. Pēc uzņemšanas vēl gadu tepat krāju naudu studijām. Grūtāk bija jauniem cilvēkiem, kuri gaidīja, kad viņiem pateiks, ko darīt. Gīsenē pašam jāveido savs grafiks, kombinējot dažādus teorētiskos un praktiskos kursus. Es to uztvēru kā dzīves skolu. Rocies, ņemies un dari. Skolai ir vairākas mēģinājumu zāles, ierakstu studija, videoierakstu studija, daudz dažādas tehnikas. Pirmajos gados katrs var izmēģināt dažādas iespējas un nonākt pie tā, kas padodas vislabāk. Skolas absolventi ir gan dramaturgi, gan autori, gan teātra teorētiķi, gan praktiķi, gan performanti, kas paši ir uz skatuves un veido savu materiālu.

Zane. Viens no ilggadīgiem profesoriem Gīsenē bija Hainers Gēbelss (Heiner Goebbels), intervija ar viņu arī ir šajā numurā. Mani ir iedvesmojusi viņa eseja Pētniecība vai arods. Deviņas tēzes par skatuves mākslas izglītības nākotni^[1]. Vai ir tā, ka jūs nemācījāties gluži profesiju, bet priekšplānā bija izpēte, un tad jūs dažādos projektos varat pildīt dažādas funkcijas?

Arnita. Hainers Gēbelss bija mans vadošais profesors un diplomdarba vadītājs. Man pētnieciskā komponente bija pašsaprotama, jo es jau biju mācījusies socioloģiju. Process sākas ar kādu tēzi vai domu, tu mēģinājumu telpā sāc strādāt ar tēmu, pieaicini cilvēkus. Tēma var arī mainīt virzienu, darba forma mainās. Tā bija pamatpieeja skolā, un tas bija brīnišķīgi, jo skolas darbi bija tāda kā domu telpa. Visu bija iespējams izmēģināt vairākos variantos. Problēmas sākas reālajā dzīvē. Man ir bijušas problēmas pat ar Ģertrūdes ielas teātri, kad es saku, ka taisīšu izrādi par «to un to», bet es nezinu, vai beigās «tas būs tas». Producenti dusmojas – tu mums pārdevi kaķi, bet beigās ir zaķis! Šeit tā nereti tiek uzskatīta par neprofesionalitāti, bet es to uzskatu par spēku, ka materiāls formējas pats, plūst un veidojas. Taču pārdot šādu pieeju ir ļoti grūti un rodas daudz pārpratumu. Strādājot ar jaunām dramaturģijas veidošanas metodēm, nav iespējams paredzēt iznākumu, jo jāļauj lietām pašām notikt un pārveidoties.

Zane. Katrīna, pētniecība ir arī tavs lauks.

Katrīna Dūka. Esmu pārsteigta, cik daudz līdzību ir ar Arnitas stāstu. Bakalaura studijas pabeidzu pirmajā producentu kursā Kultūras akadēmijā. Erasmus apmaiņā biju Čehijā, kur iepazinos ar eksperimentālās fiziskā teātra grupas D’epog vadītāju Luciju Repašsku (Lucia Repašska). Sāku darboties festivālā Homo Novus, un tas absolūti mainīja manu izpratni par to, kas skatuves māksla vispār var būt un ko teātris var izdarīt. Pamazām centos vairāk iesaistīties radošajā procesā, paldies Jānim Balodim, kurš nekad neatteica sadarboties. Vēl viens iemesls turpmākām studijām – ja nav praktiķa izglītības, tad tevi mazāk akceptē kā mākslinieku. Man arī bija svarīgi saprast, kas mani interesē, piemēram, ķermenis un performance plašākā izpratnē, kas nav specifiski tikai deja vai teātris. Turklāt mani interesēja pētnieciskais aspekts ne tikai attiecībā uz māksliniecisko praksi, bet arī to, kā tā darbojas plašākā diskursā. Tad atradu ArtEZ mākslas universitātes maģistra programmu Performances prakses, kurā mana draudzene igauņu māksliniece Barbara Lehtna jau bija gadu mācījusies. Neticēju, ka mani uzņems ar minimālo māksliniecisko pieredzi, taču skola vairāk vērtēja nevis amata prasmes, bet to, kā tu domā un kāda ir tavas mākslinieciskās darbības perspektīva. Programma sastāv no intensīviem klātienes blokiem četras reizes gadā, kad trīs vai četras nedēļas strādā katru dienu, tad brauc mājās un individuāli strādā ar dotajiem uzdevumiem. Programmas fokuss ir ķermenis performancē, koncentrējoties uz māksliniecisko pētniecību un to, kā padarīt pieejamas iegūtās zināšanas. Tematiski programma sadalīta blokos. Teorētiskajā daļā jāizlasa ap sešdesmit dažādu autoru darbus – teoriju un filozofiskus tekstus. Piemēram, viena nedēļa bija veltīta Žaka Deridā filozofijai. Tad seko darbs studijā, kur jācenšas iegūto informāciju izlaist cauri savai praksei. Otrs lielais bloks bija transgresīvā māksla^[2], kurā mēs strādājām kopā ar radikālu performances apvienību VestAndPage^[3]. Pēc meistardarbnīcas atkal jāmēģina idejas iedzīvināt praksē un radīt jaunas zināšanas. Trešais lielais bloks bija posthumānisms, kurā tika aplūkotas dažādas ne-cilvēciskas būtnes un tehnoloģiju aspekti. Skola ir liela, ar dažādām nodaļām, ir iespēja arī apmeklēt, piemēram, vizuālās mākslas vai mūzikas departamenta piedāvātos studiju kursus un izmantot to resursus. Pašā sākumā programmas vadītājs teica, ka, pabeidzot šo programmu, mēs būsim nenodarbināti mākslinieki, jo tā gatavo cilvēkus, kas domās un darīs citādāk un neiekļausies esošajā sistēmā. Arī Nīderlandes kontekstā šī programma ir savā ziņā radikāla. Pēdējais bloks koncentrējās uz grupas ekoloģiju. Mēs bijām nevis kurss, bet domubiedru brālība, kohorta. Katrā kohortā bija ne vairāk par 12 cilvēkiem, kuri tika atlasīti tā, lai visi varētu cits no cita mācīties. Kohortā rodas vērtību kopums, un tu sāc kritiski domāt par savu praksi, par sava darba ētiskajiem, sociālajiem, politiskajiem un filozofiskajiem aspektiem. Arī starptautiskais konteksts spēlēja lielu lomu, paplašināja izpratni par to, kas notiek citur. Manā grupā nebija neviena holandieša, bet bija cilvēki no Amerikas, Dienvidāfrikas, Turcijas, ar dažādu pieredzi un sagatavotību, un kopā veidojāmies par kaut ko.

Zane. Jāni, tu esi mācījies pat divās ārzemju skolās.