Bālie zēni kastītēs
Par Latvijas Leļļu teātra izrādi «Smalkās kaites»
Modernisma starmetis ar izdaudzinātā novelista Erika Ādamsona rakstāmspalvu izgaismo disharmonisko cilvēkā – to, kas iznirst no zemapziņas mirkļa uzplūdā. Latvijas Leļļu teātris režisora Edgara Kaufelda virsvadībā šo disharmoniju izrādē Smalkās kaites atsvešina ar reālistiskām silikona lellēm, kuras skatītājos raugās teju ar pamestu kucēnu acīm. Alkstot tuvuma, bet nespējot tuvoties.
Aktieri kā tāds augstāks spēks lelles vada, pastiprinot apziņu, ka tikt galā ar iracionālām psihoemocionālām nobīdēm nav varoņu pašu spēkos. Jo cēloņus nav ļauts izzināt ne Ādamsona noveļu krājumā, ne arī uz Freida kušetes, un tas uzdevumu vēl vairāk sarežģī.
Runāt par mentālo veselību, ņemot vērā pēdējo gadu traumējošo notikumu biezo kultūrslāni, šodien ir būtiski, turklāt Ādamsona noveles tam ir piemērota «izejviela». Taču tikpat būtiski ir atrast ne tikai izteiksmīgu formu, bet arī trāpīgu intonāciju.
UZMĀCĪGO DOMU ORNAMENTI
No Latvijas kultūras kanona ir izcelts modernista Erika Ādamsona četrpadsmit noveļu krājums Smalkās kaites (1937), no tā izlasītas trīs noveles – Stāsts par nagu un Emīla Kalna obsesīvi kompulsīvie traucējumi, Sarkanās asaras jeb dzejnieka Ivara Avota lielummānija, kā arī Jāšana uz lauvas un Teodora Alpera paranoīdā greizsirdība –, kuras bez liekas izpušķošanas dramatizējusi Diāna Kondraša. Krāšņā valoda un detaļu blīvums, kas lieti noderējis Ādamsonam psiholoģiskās spriedzes kāpināšanā, ir aizstāti ar skatuvisku spēlēšanos ar mērogu, izmantojot dažāda izmēra par hiperreālām nodēvētas lelles, ļaujot kaitēm pavisam tieši izplesties telpā. Vizuālais risinājums ļauj varoņu uzmācīgajām domām augt augumā, bet pašiem varoņiem – sakņupt aizvien mazākiem. Tas lasāms kā tieša norāde uz bezspēcību, kas mājo pašā varonī, sastopoties ar mentālās kaites saasinājumu.
Vientuļo varoņu iekšējo dzīvi, kura uzliesmojuma brīžos saduras ar ārpasauli, nebūt ne vieglā uzdevumā izspēlē Artūrs Putniņš, Rihards Zelezņevs un Malgožata Apse. No Ādamsona novelēs dzīvojošajiem pilsētas ļaudīm izrādē palikuši divi studenti un viens dzejnieks un skolotājs reizē. Tātad divi pajauni vīrieši, kuri cenšas veidot attiecības ar jaunām, dzīvespriecīgām sievietēm, bet to kavē pašu iekšējais saspīlējums un neprasme ar to tikt galā, un viens nenosakāma vecuma vecpuisis rūtainā kreklā un gumijas čībās, kura lielākais talants ir sevis slavināšana un iekšējo pretrunu vairošana.