POST DICTUM

LATVIJAS NACIONĀLĀ TEĀTRA AKTRISE DAIGA KAŽOCIŅA

Vārds «teātris» etimoloģiski ir saistīts ar vārdu «teorija» (vērojums – sengrieķu valodā). Teātris kā vērojums. Apziņas vērojums, fantāzijas vērojums, vērojums dabā utt. Piemēram, Dekarts vēro savu apziņu un šis process tiek nosaukts par kartēzisko teātri. Var vērot patiesību, var vērot fantāziju. Teātris kā fantāzijas vērojums rada konfliktu. Sv. Augustīns par teātri raksta: «Mani aizrāva teātra izrādes, tās visas attēloja manas ciešanas un piemeta malku manai ugunij. Kādēļ cilvēks vēlas bēdāties, skatoties skumjas un traģiskas ainas, lai gan pats nevēlas ko tādu piedzīvot? Tomēr kā skatītājs viņš vēlas piedzīvot bēdas, un bēdas ir viņa baudījums. Vai tad tas nav nožēlojams neprāts?» (Atzīšanās, III, 2) Šo sakot, Augustīns norāda, ka labi ir spēt cilvēkā just bēdas, bet slikti ir izbaudīt bēdas, skatoties teātra izrādi, vērojot, kā kāds bēdājas uz skatuves, caur līdzpārdzīvojumu gūstot baudu. Viņš saka, ka šāda baudas gūšana ir neprāts.

Platons kritizē teātri, norādot, ka teātris veicina baudīt iztēlotās pasaules, nevis tiecību uz patiesību. Manuprāt, patiesība teātrī ir tieši šī te intence, vērojuma nepieciešamība. Kā radītāja, tā arī uztvērēja vērojuma nepieciešamība. Ja vērojums vainagojas ar atklāsmi, tad, manuprāt, ir mazsvarīgi, vai vērota tiek iztēlotā patiesība vai kāda cita patiesība.

Teātrim un Baznīcai ir atšķirīgi mērķi. Teātrī visbiežāk tiek baudīta iedomātā patiesība, gūta estētiskā bauda. Savukārt reliģijas mērķis ir tiekšanās uz absolūto patiesību. Teoloģija ir mācība par Dievu un to, kā viss ir. Teātris ir vērojums, fantāzijas vai apziņas vērojums par to, kas ir. Šādas es redzu Baznīcas un teātra fundamentālās atšķirības.

SCENOGRĀFS REINIS DZUDZILO

Man šķiet, ka ir iespējams atdalīt eksistenciāla motīva risināšanu no reliģiska meklējuma, kaut abi ir radniecīgi, jo abi tiecas atbildēt uz esības jautājumiem. Ticība vai noticēšana, uzticēšanās atbildes pareizībai, tradīcijai, kanonam, dogmai ir nozīmīga un izšķiroša ticīgā vai neticīgā gadījumā. Liela, gribētos teikt pat – lielākā daļa dramaturģijas risina eksistenciālus jautājumus, tāpēc scenogrāfija, kura izriet no šiem darbiem jeb dzimst no dramaturģijas gara, to atklāj un jaunrada pati sevī. Māksla vispār rada savu pasauli, kas nozīmē, līdzko ir iesaistīta radīšana, neizbēgami rodas jautājumi par pastāvēšanu, ieiešanu būtībā. 

Varbūt nemaz nav fundamentālas atšķirības starp vienu un to pašu tekstu vai darbību teātrī un baznīcā? Bet, ja izšķiram, tad atšķirība rodas dialogā, kurš izvēršas starp skatītāju un skatuvi. Teātrī vairumā gadījumu skatītājs ir tikai un vienīgi vērotājs, savukārt baznīcā «skatītājam» ir iedalīta lielāka, līdzdalīgāka un izšķirošāka loma, sekojot cauri liturģijai un piedaloties sakramentā. Bet arī laikmetīgajā teātrī var atrast formas un darbus, kuri aicina skatītāju kļūt vairāk nekā par skatītāju, izveidojot reliģiska rakstura aktu. Vēl viena lieta, kas noteikti izšķir teksta atšķirību vienā un otrā gadījumā, ir ticības klātesamība un iemiesošanās jautājums. Ja teātra gadījumā, iedomājoties dramatisko teātri, aktieris iemieso lomu, tad baznīcā turpretī neviens neiemieso lomu, neuzdodas par ko citu, vienīgi Svētajā sakramentā maize un vīns iemieso Jēzus miesu un asinis.