Piezīmes no «Kaijas» mēģinājumiem

TREPĻEVS: JAUNAS FORMAS VAJADZĪGAS!

Krimovs nesen taisīja Kaiju. Viņam Kostja Trepļevs bija laikmetīgais mākslinieks – politiskais, pilsoniskais, contemp. Laikam ļoti trāpīgi – var viegli iedomāties naftalīnisko Arkadinas un Trigorina teātri. Stāstu par to Ingai Siliņai, kad tiekamies Liepājā, taisot Dauku Leļļu teātrī. Mēs sēžam pie pilsētas kanāla un runājam par to, kas šodien ir «laikmetīgs». Stāstu Ingai arī par nesenu sarunu ar kādu teātra kritiķi, kas man atzinās (nedaudz pa jokam, protams), ka viņai ir apnicis skatīties laikmetīgo mākslu. Varbūt tā ir atslēga? Inga piedāvā iet soli uz priekšu un pataisīt Trigorinu un attiecīgi arī Arkadinu par laikmetīgiem māksliniekiem. Lai viņi nodarbojas ar instalācijām, tekstiem, performancēm, kas visbiežāk ir bezpersoniskas, aukstas, nedaudz plikas. Jo vai tad visi post-post-post-modernismi nav šodien novecojuši? Man ļoti patīk šī ideja. Zīmīgi, Trigorins savā garajā monologā sūdzas Ņinai, ka mīl dabu, bet ir spiests savā daiļradē būt arī par pilsoni, bet Kostja stāsta, ka viņam riebjas, kad no mākslas darba mēģina izvilkt kādu morāli vai banalitāti, kas der ikdienas dzīvei. Tiešām sajūta, ka viņi abi varētu runāt par laikmetīgās mākslas garlaicīgo pusi.

ARKADINA: NAV TE NEKĀDU JAUNU FORMU!

Es negribu, lai Kostja provocē mammu ar savu mākslu. Es negribu, lai Kostja ir kompleksu nomocīts jaunietis, kas tikai atriebjas Arkadinai par uzmanības un mīlestības trūkumu pret sevi. Tas laikam ir pārāk vienkārši. Pārāk bieži redzēts. Pārāk labi guļas tekstā. Es zinu, ka Kostja pa īstam mīl mammu, viņš vēlas rakstīt un taisīt teātri nevis par spīti, bet tāpēc, ka mīl to, ko dara, mīl Ņinu, ar kuru kopā viņš to dara. Kārlis mēģina Kostju kā mīlošu, gaišu, iedvesmotu jaunieti. Viņam dzīvē vēl nekas slikts nav noticis. Kaut kad mēģinājumā sapratu, cik daudz es esmu ietekmējies no nesen izlasītā romāna Almond (korejiešu autore Son Wong-Pyeong) par puisi, kas bioloģisko īpatnību dēļ nebija spējīgs ne uz vienu dusmoties: cik daudz jauna šis puisis izgaismoja mūsos. Ilgi ar Kārli mēģinājām Kostju kā bērnu, pārspīlējot visu «tiešo» – naivumu, bailes, satraukumu. Šis patiesums un maksimāli nepastarpinātā uztvere kļuva par ļoti precīzu un skaistu Kostjas lomas kodolu. Nogalināt tādu būs vēl grūtāk. Kad Kostja atnesīs Ņinai nošautu kaiju, viņš negribēs viņu provocēt, negribēs draudēt. Mūsu Kostja pats būs nobijies no tā, kas ar viņu notiek. Viņš nekad tāds nav bijis un mēģinās apjēgt, kā dzīvot pēc tam, kad tevi nodod tavs cilvēks. Tas nav manifests Ņinai. Tie ir jautājumi viņai. Un visvairāk sev.

Kostjam piestāv pilnīgi cits teātris. Viņš runā par to, ka rakstīt vajag par dzīvi, kāda tā ir sapņos. Tāpēc kopā ar Mariju Ulmani izdomājam, ka tas būs baroks: poētisks, krāšņs, arī naivs. Arkadina pārmet, ka nav te nekādu jaunu formu. Protams, ka nav.

ARKADINA: KAS VIŅAM?

Un kas viņai? Mamma pasmejas par Kostjas lugu. Kostja mums pasaka priekšā, ka mamma ir greizsirdīga, ka uz skatuves kāps Ņina, tāpēc. Es nevaru tam noticēt. Arkadina ir pārāk pārliecināta par to, kas viņa ir. Jā, protams, uztraucas, ka jaunība drusku aiziet (par to ir viss skats 2. cēliena sākumā ar Mašu). Bet es domāju, ka iemesls ir Trigorins. Pat ne viņa uzmanība pret Ņinu (nekādas jau uzmanības sākumā tikpat kā nav). Arkadina un Trigorins ir salīdzinoši nesen kopā, jauns pāris. Arkadina, kas pieradusi visu kontrolēt, jūt, ka Trigorins ir visu laiku uzvilkts, – viņš mēģina makšķerēt, bet viņam nesanāk. Viņa zina iemeslu – viņš šausta sevi par kārtējo viduvēji uzrakstīto tekstu (mūsu izrādē par jaunu, tikko atklātu instalāciju – garlaicīgu, pelēcīgu, par ko noteikti saņems zinātāju «ok», bet mākslas pasauli kājām gaisā neapgriezīs). Arkadina zina, pie kā mākslinieku var novest šādas šaubas, cenšas viņam palīdzēt, bet nekas nedarbojas – Trigorins arvien vairāk saprot, kas viņš ir par putnu. Tas viss, protams, ir «aiz» lugas: mūsu izejas notikumi, tēlu biogrāfijas. Mēs tikai nedaudz iezīmēsim šo tēmu, kad izrādes sākumā atklās Trigorina instalāciju. Tam jābūt gandrīz nepamanāmam žestam, kāds raksturīgs gudrajai Arkadinai. Tāpēc viņa arvien vairāk uzvelkas. Tāpēc Kostjas izrāde viņu vienkārši neinteresē, kaitina. Vajadzētu kaut kā palīdzēt Trigorinam. Kostja izgāžas, jo mammai viņš šobrīd nav dienas kārtībā, jo mamma pagāja garām. Sāpīga sakritība, kā jau daudz kas Kaijā.

Diez vai tā ir nopietna mīlestība. Drīzāk apsēstība ar cilvēku, kas viņu salauzis

ŅINA: SAVDABĪGA LUGA

To viņa saka Trigorinam par Kostjas darbu. Pat ne jautā, bet saka. Nodod Kostju pirmajā minūtē, kad satiek Trigorinu. Pat ne nākamajā ainā. Kas ir Ņina? Meitene, kas ļoti grib iekļūt mākslas pasaulē, kļūt par aktrisi, bet zina, ka sapnis diez vai piepildīsies: vardarbīgs tēvs neļaus, paziņu, lai šo sapni īstenotu, nav. Izņemot Kostju. Tāds gaišs puišelis, kas kaut ko raksta un mīl viņu, kam māte ir aktrise un mātes mīļākais – slavenais rakstnieks. Man tiešām būtu grūti atrast Čehova tekstā kaut mazāko apstiprinājumu, ka Ņina varētu nopietni mīlēt Kostju, nevis brutāli viņu izmantot. Labi, varbūt ne brutāli – apstākļi tā sakrituši. Viņu pirmajā skatā Ņina ļoti konkrēti «atšuj» Kostju. Viņš atzīstas viņai mīlestībā, viņa atbild – kuš! Vai viņa mīl Trigorinu? Protams, ka ne. Sākumā. Vēl viens pakāpiens, lai izlauztos no pelēkas dzīves. Un beigās? Diez vai tā ir nopietna mīlestība. Drīzāk apsēstība ar cilvēku, kas viņu salauzis. Aizvainojums reizināts ar bailēm.

Mēģinām Ņinu ļoti mērķtiecīgu, strauju. Skatītājam ir jāsaprot, kāds ir viņas patiesais mērķis. Bet aizrauties nevar, citādi Trigorins pamanīs. Citādi viss kļūst pārāk caurspīdīgs. Neviens (arī Arkadina) nedrīkst nojaust. Grūts aktieriskais uzdevums Agnijai – divskatā ar Trigorinu lugas 2. cēlienā izsist viņu no domām par savu ego, bet tā, lai viņš nepamana, ka viņa ir gatava uzreiz uz visu, taču lai skatītājam ir drusku vairāk skaidrs, kas notiek Ņinas galvā. Agnija ir smalka aktrise, viņai grūti kļūt bezgaumīgai kaut uz sekundi. Bet dažreiz varbūt vajag.