P. S. Par skolu un audzēkņiem

Pirms diviem gadiem Liepājas Universitāti absolvēja desmit jaunieši, kas mācījās Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes programmā Aktiermāksla. Tāds bija oficiālais statuss Liepājas teātra 8. studijai, ko vadīja Herberts Laukšteins. Dmitrijs Petrenko un Leons Leščinskis tajā pasniedza galveno priekšmetu – aktiermeistarību.

Dmitrijs. Atceries, kaut kad esam runājuši, ka aktiermeistarību nevar iemācīt. To var iemācīties. Tas, kurš pats ir gatavs mācīties. Man liekas, tā ir ļoti liela patiesība. Tad deviņdesmit procentus var iemācīt un desmit procentiem ir jābūt pašā – tā, lielos vilcienos.

Leons. Man liekas, ka tos desmit procentus var iemācīt amatu. Nu, amatu principā var iemācīt jebkuram. Pamata lietas, kas attiecas uz amatu. Bet tad mēs nonākam pie tā, ka nostājas divi, kas mācījušies vienu un to pašu, un uz vienu tev gribas skatīties, bet otrs var darīt, ko viņš grib.

Dmitrijs. Jā, bet ja tas cilvēks grib turpināt mācīties, kaut kāda iespēja viņam ir. Tu pats redzēji, kā četru gadu laikā viņi mainījās – pirmajā gadā bija vieni līderi, otrajā citi, uz ceturto kursu vēl kaut kas pamainījās. Viņi jau aug arī kā cilvēki. Cilvēks jau arī fiziski mainās, mentāli pieaug un mainās, un nekad neko nevar zināt.

Leons. Protams.

Dmitrijs. Es aizvien vairāk domāju, ka iestājeksāmenos var, protams, atsijāt vienkārši neadekvātus cilvēkus, bet pārējais, lielos vilcienos, ir mācīšanas jautājums.

Leons. Es tomēr nonāku pie tā, ka ir amats, profesija, tur neko tu neizdomāsi. Bet tad ir otra lieta – domāšana, pie kam nevis intelekts, bet veids, kā es domāju. Un tas ir tas, ko vispār ir vērts darīt tos četrus gadus. Jo tie pamati – nu, gada laikā, ja cilvēks nav idiots, viņš saprot algoritmus, kā tas darbojas. Bet tālākais – domāšanas attīstība, ceļa parādīšana, ja tā gudrās frāzēs runājam… Skaidrs, ka tu viņu nevari paņemt pie rokas un aizvest…

Dmitrijs. … lai kā gribētos…

Leons. … reizēm… Bet tas, ka vari parādīt to ceļu, kurš ir iespējams, un principā tas ceļš ir tikai viens. Mēs nonākam tomēr pie tā paša: ir tas, kas no dieva ir vai nav ielikts.

Dmitrijs. Man šķiet, ir kāds vitāli svarīgs brīdis, kad tu palaid viņus strādāt teātrī. Un viņi vai nu ir gatavi ne tikai veidot lomu, piedalīties izrādē, bet tiešām attīstīt aktierisko un cilvēcisko domāšanu jebkādos apstākļos. Jo citādi viņi ļoti ātri pakļaujas apstākļiem – ā, man tur nav lomas vai ir maza loma, divi mēneši ir brīvi. Man šķiet, ka tajā brīdī ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņi būtu gatavi tam, ka tagad sāksies cita dzīve un no viņiem, ne tik daudz no apstākļiem būs atkarīgs, cik daudz tev dod spēlēt, ko tev dod, ar ko dod. Esi gatavs tam, ka tūlīt sāksies cits ceļš un no tevis viss atkarīgs: vai uztaisīsi trešā plāna lomu tādu, ka uz tevi vien skatīsies, vai vienkārši izturēsies pret to – ai, man jau tur nekas nav jādara. Vai arī galveno lomu – vai uztaisīsi. Ar partneriem, ar režisoru. Vai arī ieiesi tādās šausmās – ak dies, man ir liela loma, vai nu tagad, vai nekad!

Leons. Bet tas ir atkal, saproti, tas piederas pie tā ceļa. Tas ir paradokss patiesībā, jo profesija, par spīti vājprātīgai publicitātei, ir tik individuāla un tik vientuļa. Tajā brīdī, kad tu taisi lomu, tu tomēr esi viens.

Dmitrijs. Un jautājums ir, cik tu esi tam gatavs.

Leons. Cik tu esi tai vientulībai gatavs.

Dmitrijs. Būt vienam un visu izturēt. Visus padomus, visus uzbrukumus, varbūt pat vienaldzību, kad tev pat nepievērš uzmanību kādu laiku un liekas, ka neko nevari izdarīt. Tas ir ļoti svarīgi.

Leons. Patiesībā, ja tu gribi būt profesijā, tev jākultivē lietas, par kurām normāli cilvēki maksā lielu naudu, lai tās no sevis dabūtu ārā. Apmeklē psihoterapiju. Tev ir jākultivē sevī…

Dmitrijs. … jutekliskums…

Leons. … jutekliskums, jā, vājprātīga nervu sistēma, sprādzienveidīgs temperaments un tā tālāk. Nenormāla tieksme patikt. Bet tā ir! Sadzīvot ar to, kontrolēt šos procesus, jo tas ir jādara, bez tā nevar – tas ir tas, kam būtu jāpievērš uzmanība. Ceru, ka ar mūsējiem mums ir izdevies tomēr kaut kā to panākt.

Dmitrijs. Viņi jau no pirmā kursa ir audzināti drusku tā pret slavu, pret publicitāti. Mūsu attieksme pret to ir zināma, un es ceru, ka mēs to nodevām arī viņiem. Ka vientulība un būšana ar sevi un par sevi ir daudz svarīgāka nekā centieni kaut kur integrēties, izklīst pa skatuvi vai pa teātri, vai pa pasauli. Un to arī redzu, piemēram, kā viņi taisa lomas. Viņi tiešām to dara ļoti intīmi. Agnija, piemēram, kad taisīja Ņinu, rakstīja dienasgrāmatu, viņa man pirmizrādē uzdāvināja dažus ierakstus no tās. Redzu, ka viņa tiešām iet iekšā tajā cilvēkā, viņa mīl Ņinu. Pēdējie vārdi tai dienasgrāmatā bija – es aizmirsu Ņinai pateikt paldies, jo viņa vienkārši gribēja būt laimīga. Saprast, sajust – to nevar iedot neviens, ne režisors, ne vide, tikai cik daudz pats esi gatavs domāt, meditēt, skatīties, vērot dzīvi. Un man ir sajūta, ka mēs viņus zināmā mērā esam pataisījuši no ekstravertiem par introvertiem. Kas profesijai var nākt arī par sliktu, bet lielākoties, uzskatu, tā ir laba kvalitāte.

Leons. Ja tev nav interesanti pašam ar sevi, tad kāpēc lai kādam citam būtu interesanti ar tevi.

Dmitrijs. Man liekas, ka studiju procesā tas bija mūsu, pedagogu, uzstādījums: atsist vēlmi spīdēt; nevis panākt uzreiz rezultātu, ātri, ātri izdarīt labi un pareizi, bet iemīlēt to, ka tev simt reizes nesanāk. Jo – atceries, kādi viņi atnāca? Kad kādam pirmajā kursā saka, ka etīde ir jāpārtaisa: nē, labi, liec atzīmi, ko tur pārtaisīt. Viņi tādi atnāk no vidusskolas, kur nodod referātu, ieliek seši – nu, seši arī nav slikti. Gandrīz labi. Bet šeit, kad saki – nē, nē, nē, tas jāpārtaisa, viņi uztraucas: paga, kā, piekto reizi pārtaisīt, sesto?! Tad kaut kas ar mani nav kārtībā!

Nevis ātri izdarīt labi un pareizi, bet iemīlēt to, ka tev simt reizes nesanāk

Un vajag iestāstīt, ka nē, ar tevi viss ir kārtībā, bet ejam, strādājam. Vajag iemīlēt procesu.

Tas bija ļoti vērtīgi, ka mēs sitām pa pirkstiem tiem, kas uzreiz gāja uz rezultātu. Te viss ir skaidrs, es vienkārši atnākšu, izdarīšu, ko tu mani te aiztiec. To tagad var redzēt, ka viņi lēni, daži ļoti lēni, bet kustas uz mērķi, un man tas patīk vairāk nekā skriešana uz to Tas varbūt tāpēc, ka es pats tāds biju, kad atnācu pie Gruzdova, domāju – kāds tur process, te viss ir skaidrs.

Leons. Tur tā lieta, ka vispār šābrīža uzstādījums sabiedrībā ir – tev vajag uzreiz un šo vajadzēja jau vakar izdarīt.

Dmitrijs. Man vēl arī liekas, ka Liepāja kā vide sekmē tādu lēnīgumu un pašpietiekamību. Tev tā nešķiet?

Leons. Nē, tas ir galīgi, kā lai saka, (pauze) savādāk. Protams, ir versija, ka te jau nav ko citu darīt kā teātri spēlēt. Vai nu dzer šņabi, vai spēlē teātri. Bet mēs esam atšķirīgs teātris, un katrs teātris ir kaut kāds savs, katram ir savi spēles noteikumi… Protams, labi, ka viņi, un tā gan ir mana pārliecība, aktīvi nepiedalījās teātrī notiekošajā. Tas ir strīdīgs jautājums, protams, bet, manuprāt, labāk tomēr ir, ja viņi ienāk vēlāk. Jo gatavāki tam, kas viņus sagaida, viņi ienāk, jo labāk.

Dmitrijs. Es pilnīgi piekrītu. Un tur bija arī mana egoistiskā vēlme nelaist viņus iekšā teātrī, lai nesaskaras ar to, ka teātrī pastāv arī slinkums, arī vilšanās. Bet, no otras puses, arī tīri profesionāla vēlēšanās – lai iemācās ne tikai spēlēt teātri, bet arī būt par cilvēku.

Leons. Četri gadi tajā vecumā – patiesībā tas ir milzīgs laiks. Kādi viņi atnāca – skaidrs, ka viņi bija pavisam savādāki brīdī, kad pabeidza. Pieņemu, ka izmaiņas būtu bijušas arī bez mūsu «ģeniālās» līdzdalības.

Es sākumā teicu par tiem desmit procentiem amata, jo pamats ir pamats. Bet tas ceļš un domāšana ir tas, kas ļauj tev dabūt saikni ar kaut ko… augstāku. Man ārkārtīgi patīk tas vecais piemērs par to, kas ir īsts talants: milzīga siena tuksneša vidū un divi veči pienāk pie tās, viens sāk sisties ar dūrēm, ar plikām rokām, nav nekā, un sitas, sitas, otrs paskatās, nu, milzīga siena, pāri pārkāpt nevar, izlauzties nevar. Dievs paskatās no augšas – tur viens sēž un pīpē, nu, tam neko nevajag. Bet otrs sitas ar dūrītēm, uzsit, un tā siena sabrūk. Tā ir tā talanta īpašība, ka tu spēj «dolbīt» to sienu, lai brīdī, kad kāds paskatās uz tevi no augšas, tu būtu tam gatavs.

Dmitrijs. Es domāju par to, ka mūsdienās ir daudz vairāk pieejamas gan zināšanas, gan instrumenti, kā var iemācīties un kultivēt sevī svarīgas personības kvalitātes. Jo, man liekas, agrāk cilvēki daudz mazāk zināja par to, kā vispār dvēsele un emocijas eksistē.

Leons. Iekšējās tehnoloģijas attīstība ir nenormāla, protams. Bet atkal mēs nonākam pie tā ceļa – tas ir tāpat kā ar matemātiku: tu nevari iemācīt visu, bet tu vari iemācīt sistēmu, kas ļaus tev atrast visu. Sistematizēt domāšanu, lai cilvēks būtu gatavs paņemt tajā brīdī, kad viņam rodas vajadzība, lai viņš zinātu, kā to realizēt.

Dmitrijs. Kad viņš atver eksemplāru, lai viņš redz nevis – ā, man tur maz teksta, man tur nekā nav, bet aiz tiem burtiem spēj ieraudzīt to darbu, kas viņam tūlīt būs jāveic, lai saprot, kurp vispār jāiet.