Viens grāds līdz vārīšanās temperatūrai

Pirms pāris dienām Dimam teicu, ka man ļoti patīk ar viņu strādāt, jo viņš man dod ļoti izteiktu māksliniecisko brīvību. Un man ir radies tāds priekšstats, un arī viņš pats to ir teicis, ka viņš lietas uztver kaut kā tā nepiespiesti.

Marija. Nu, kā tu jūties pēc pirmizrādes?

Dmitrijs. Es esmu noguris. Bet es atceros vienu no Anatolija Efrosa grāmatām – viņš stāstīja, ka viņam pirmizrādēs ļoti reti kad rezultāts kaut cik tuvojas viņa iecerei, un viņš apraksta to nakti, kad viņš nevar aizmigt, un tur ir tāda frāze: es gribu pēc iespējas ātrāk apzināties, kas ir noticis, noformulēt savu viedokli vai sajūtu par to visu. Kad es to izlasīju, es kaut kā nomierinājos, jo sapratu, ka tā laikam ir tāda kopīga lieta režisoriem, kad redzi, ka pirmizrādē ļoti reti tas rezultāts ir tāds, kāds bija iecerēts. Tā ka domāju, ka tas ir normāli. Otra lieta – es domāju, ka mums ar tevi izrādes parasti ir smalkas, es tiešām tā domāju. Un, ja mēs tā salīdzinām, – tu zini, pie kādas temperatūras vārās ūdens?

Marija. Simt grādu.

Dmitrijs. Jā. Bet vai ūdens vārās, kad ir 99 grādi?

Marija. Arī!

Dmitrijs. Nē. Pēc fizikas likumiem – nē. Tas ir uzkarsis, bet nevārās. Reakcija nenotiek. Un kur problēma – viena grāda pietrūkst. Un es domāju, ka mūsu izrādes ļoti bieži ir uz tā viena grāda robežas. Un domāju, ka tas nav trūkums izrādei, tas ir mūsu uzstādījums ticībai teātrim un aktiera eksistencei uz skatuves. Tāpēc es mēģinu vairāk nebrīnīties par to, ka dažreiz tas viens grāds nav un ūdens var izskatīties līdzīgi kā varbūt 30 vai 60 grādos. Un tas nav slikti. Un, ņemot vērā, piemēram, to, ka otrā izrāde jau bija citādāka… Tāpēc domāju, ka tas nav nekas slikts. Mēs ar tevi nebūvējam izrādes ar tādiem lieliem triepieniem, blokiem, kuri nevar nobrukt, mēs tiešām būvējam no smalkās enerģijas. Un dažreiz kaut kā var pietrūkt. Tā, es domāju, vispār ir izrādes priekšrocība. Un to ir interesanti skatīties. Tāpēc man ir interesanti skatīties visas izrādes pēc kāda laika. Kā tās attīstās.

Marija. Bet tu domā, tas viens procents ir atkarīgs no mums?

Dmitrijs. Nē, nē! No mums ir atkarīgs, vai šis procents vispār var piedzimt izrādē. Tas ir režisora, mākslinieka darbs ar aktieriem – izdarīt tā, ka ir liela iespējamība, ka tas viens procents arī būs. Bet mums ir jāatceras, ka tas ir dzīvs materiāls, ka tie ir cilvēki. Protams, vienmēr ir arguments – bet jūs tirgojat biļetes, un tas ir profesionāli, un tā vienalga ir izrāde. Tas ir arguments, bet jebkurš cilvēks, kurš kādreiz ir strādājis teātrī, zina, ka par 99 procentiem mēs esam profesionāļi, bet ir vienmēr arī tas viens procents, ka tu esi cilvēks. Un, lai kā mēs gribētu ticēt, ka publika nevar ietekmēt izrādi, tā ietekmē. Viss, kas notiek ap pirmizrādi, pirms un pēc, arī ietekmē. Stulbi par to… Agrāk no tā kautrējos, man likās, ka tas ir neprofesionāli, bet, jo vairāk es šobrīd, piemēram, lasu par teātra antropoloģiju, jo vairāk redzu, ka tas ir profesionāli, tas ir ļoti normāli un absolūti profesionāli. Tā attiekties pret darbu, pret aktieri un uz to paļauties, tam ticēt.

Marija. Protams, skatītājs var trāpīt uz izrādi, kur, piemēram, scenogrāfijā ir notikusi kaut kāda katastrofa, un var trāpīt, kad viss ir bijis superideāli. Tā ir katra skatītāja un arī kritiķa atsevišķā pieredze.

Dmitrijs. Jā, jo mēs tomēr runājam arī par ļoti īpatnēju materiālu un lai dabūtu Čehova cilvēkos un attiecībās iekodēto dabu. Tā ir smalka matērija, tā var brīžiem saaugties ne līdz galam. Tas arī ir rezultāts, un tas nav slikts rezultāts. Es negribu to pazaudēt aiz bailēm, ka kaut kas var nesanākt, ka tagad mēs «močīsim» tā droši, brutāli, nežēlīgi. Tāds teātris arī ir vajadzīgs, un tas ir foršs, bet man liekas, ka mums ar tevi teātris ir trausls, un es gribu par to priecāties, nevis no tā baidīties vai skumt par to. Es lepojos gan ar šo darbu, gan ar to, ko dara aktieri uz skatuves, jo viņiem ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums aizķert to vienu procentu. Un es nevienu brīdi nedomāju, ja kaut kas drusku tur nesaaug, ka tā ir aktieru vaina. Vispār nē! Ir tas viens procents, kurš, kā teicu, ir atkarīgs no tā, kas notiek ap pirmizrādi. Tā ir dzīve, un tas ir teātris. Dzīvs teātris. Tā ir mūsu nodeva tam, lai tas teātris ir dzīvs, kā Pīters Bruks rakstīja. Lai viņš nebūtu miris.

Es zinu mērķi, uz kuru vajag aiziet, bet man ir svarīgs arī aktieru pienesums

Marija. Tu ļoti paļaujies uz citiem cilvēkiem, un tev nav uzreiz ļoti izstrādāts koncepts vai kādas lietas, pie kurām tu pieturies, bet viss rodas procesā. Tu arī teici, ka tev ir ļoti svarīga radošā komanda, ar ko tu strādā.

Dmitrijs. Jā, es sevi pilnīgi audzinu to darīt, jo man brīžiem liekas, ka es zinu, kā, es tiešām zinu, kā, un tad es sev saku – jā, bet manas zināšanas ir tikai mana pieredze, šī nelielā kaste manā galvā, kas saucas mana pieredze. Un, ja es aicinu kādu cilvēku savā komandā, tevi vai Baibu [Litiņu, kostīmu mākslinieci], vai Jūliju [Melngaili, komponistu], es negribu, lai jūs darāt tā, kā es zinu un es gribu. Es gribu jūsu pieredzi. Es gribu, piemēram, Jūlija pieredzi, kuras man vispār nav, viņš pirmo reizi strādā ar mani. Es negribu viņam teikt – paga, paga, šite vajag mūziku aktīvāk, šeit varbūt akadēmiskāk. Man tieši patīk, kā viņš to redz. Un dažreiz sākumā man ir sajūta, ka, nē, es zinu labāk, bet es to norakstu uz tādu savu egoismu, nolieku to malā, man ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki, kuri nāk manā komandā, lai viņi nāk ar savu unikālo pieredzi. Un, kad tās pieredzes krustojas, tad rodas kaut kas negaidīts un interesants, un tad arī man liekas, ka mēs attīstāmies, ka mēs nestāvam uz vietas, mēs neizmantojam vienus un tos pašus paņēmienus, kurus jau esam aprobējuši, bet rodas kaut kādas negaidītas lietas. Tas pats arī attiecas uz aktieriem, es zinu mērķi, uz kuru vajag aiziet, bet man arī ir svarīgs aktieru pienesums ar visu viņu pieredzi no citām lomām, citiem režisoriem. Tas nenozīmē, ka tā ir absolūta brīvība, jo tā absolūtā brīvība, atkal atsaucoties uz teātra antropoloģiju, brīžiem kļūst par cietumu aktierim. Absolūtas brīvības nevar būt. Bet tas koridors, kuru es iedodu, tas ir pietiekami plašs, lai aktieris var nākt nevis vienkārši kā bezpersonisks materiāls, bet nākt ar savu pieredzi. Tāpēc man liekas, ka pieredžu sintēze arī ir tas, kas vispār rada šo mākslas darbu.

Marija. Arī mūsu radošā komanda sastāvēja no cilvēkiem, kam nebija 35 gadi, izņemot tevi. Gribēju prasīt: vai tev ir sajūta, ka esi dvēselē jauns, arī ja strādā ar saviem studentiem? Šajā izrādē bija ļoti liela daļa tavu studentu.