Klusuma zonas inscenētājs

Latvijas teātrī viņš ienāk 21. gadsimta otrās desmitgades sākumā, vispirms ieguvis jau zināmu popularitāti kā televīzijas žurnālists, savulaik piedalījies arī Kārļa Streipa vadītajā politisko kaislību raidījumā Skats no malas. No žurnālistikas nebija tālu līdz izrāžu vērtēšanai, un vienā no Valmieras drāmas teātra rīkotajiem Rūdolfa Blaumaņa festivāliem iepazinu Dmitriju Petrenko jeb kolēģu sauktu par Dimu – kā ieinteresētu ekspertu, kas visnotaļ labi orientējas izrādes uzbūves principos un spēj tos pamatoti analizēt. Tomēr ziņa, ka viņš studē režiju pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas, tikpat bija pārsteigums. Tiesa gan – tas izrādījās patīkams pārsteigums, jo visai drīz, vienā no Nomadu rīkotajiem vasaras festivāliem redzēju Dimas studiju darbu – Tomasa Manna Tonio dramatizējumu, kas liecināja par topošajiem režisoriem netipisku iedziļināšanos aktierdarbos, nevis vēlmi pārsteigt ar neparastiem inscenēšanas paņēmieniem.

Viņa uzmanības centrā ir cilvēka tapšana, mainība un pašsajūta laika lūzuma punktos

Režijas izglītība, ko Petrenko ir guvis, ir visai skarba – jo Gruzdovs savus audzēkņus gan mīlēja, gan lauza, ja uzskatīja to par nepieciešamu. «Viņš parādīja, ka esmu zaļš, ambiciozs un līdz dziļumam man vēl tālu. Bet reizē atklāja, ka cilvēks var mainīties jebkurā sava mūža laikā,» Petrenko teica, skolotājam aizejot mūžībā. Toties šajos gados viņš ieguvis ne vien profesionālo pamatu, bet, vēl svarīgāk, skaidrību par to, ka ētiska attieksme pret teātri, aktieriem, darba biedriem ir jebkuras sadarbības priekšnoteikums. Tas, manuprāt, ļoti būtiski raksturo režisoru Dmitriju Petrenko. Nepilnus desmit gadus pēc Kultūras akadēmijas beigšanas viņš kļūst par Liepājas teātra galveno režisoru un audzina arī jaunos aktierus teātra studijā.

Pārlūkojot Petrenko režijas darba pirmo desmitgadi, pamanīju, ka viņam ļoti ātri parādījusies sava tēma, ko viņš risina neuzbāzīgi, bet konsekventi. Identitātes meklējumi – tas skan formāli. Man liekas, ka jau kopš Rasas Bugavičutes-Pēces lugas Biedre Zariņa uzveduma (2013), viņa uzmanības centrā ir cilvēka tapšana, mainība un pašsajūta laika lūzuma punktos. Dzimis 1981. gadā, viņš būtībā neko vairāk par pirmajām klasēm padomju skolā pats nav piedzīvojis, viņa personiskā pieredze, iespējams, nākusi mantojumā no ģimenes. Taču padomju laiks, patiesībā jebkurš totāli reglamentēts laiks un tā ietekme uz cilvēku psiholoģiju, tāpat arī rīcību vai nespēju rīkoties burtiski fascinē Dmitriju Petrenko. Viņš meklē tā pēdas un ietekmi gan jau pieminētajā Biedrē Zariņā, gan kopā ar Jāni Balodi tapušajā Pēdējā pionierī, gan bērniem domātajā Justīnes Kļavas Planētā Nr.85 – atraktīvā pētījumā (vai piedzīvojumā) par padomju laika rotaļlietu, multeņu un citu elku maigi zombējošo dabu.