«Šausmīga ir dvēseles tumsa»

Iepriekš vienojāmies, ka interviju fokusēsim uz vērtībām un to nomaiņu, cilvēkam, sacīsim tā, pieaugot. Tomēr necentīsimies par katru cenu turēties pie tēmas, bet ļausimies arī sarunas dabiskajam plūdumam. Tas mūs aiznesa… pie dzīves te un tagad. Kaspars Znotiņš sarunu lasīja un precizēja 24. februārī, dienā, kad bija sācies otrais kara gads. Tāpēc teātra nebūs. Vērtības tiek samērotas ar karu.

Edīte Tišheizere. Jūs jūtaties pieaudzis cilvēks?
Kaspars Znotiņš. Nē.

Es to domāju – vai jums ir savas vērtības? Sava uzskatu sistēma?
Tā kā dzīve rit tomēr pietiekami rimti, neskatoties uz skatuves aktivitātēm, tad visu laiku ir sevi… jāsit, jāmodina no tāda rutīnas miega, lai varētu uz šādiem jautājumiem tā slaidi atbildēt. Uzreiz ja man jāsaka – es rīkojos situatīvi. Un te arī droši vien var atrast atbildi, kāpēc Krievijā neviens neprotestē. Cilvēki grib mieru un negrib, ka viņus sit. Un neko nedara.

Iepriekš minējāt, ka jūs ar Vili Daudziņu esat pēdējie, kas vēl saņēmuši pretpoti kreisumam. Skatījos izrādi Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis un pēkšņi tā diezgan bēdīgi sapratu, ka manas paaudzes studentiem, kam bija jāmācās no PSKP vēstures līdz pat zinātniskajam komunismam, līdz ar to vienkārši bija atņemta iespēja jaunībā būt dabiski kreisiem un egalitāriem. Cik jums bija gadu, kad beidzās padomju laiks?
Piecpadsmit, četrpadsmit. Puča laikā bija piecpadsmit. Nu, jā… Parasti nāk prātā tā oktobrēnu zvaigznīte, kas bija jānēsā un kuru es biju lepns nēsāt. Un es biju arī pionieris. Uzņemšana pionieros man bija jaukākā dzīves diena tobrīd, saulaina maija diena. Pieņemoties prātā un iegūstot informāciju, kas bija liegta pirms tam, lēnām – ne emocionāli, ne kaut kā spazmaini – saproti, ka valsts tevi izmantoja, ar tevi spēlējās, tev neko neteica un tev meloja. Nu, kaut vai tas, ka tev bija jānēsā uz krūtīm kaut kāda cilvēka portrets. Uz krūtīm. Mazam bērnam. Kāpēc vajag to darīt? Patiesībā tas ir ļoti, ļoti slimi. Tas ir viens no šiem vakcīnas veidiem…

Nelietības notiek visās valstīs, visās iekārtās, sliktas lietas notiek, kļūdas notiek. Bet svarīga jau ir reakcija uz to kļūdu, vai pēc tam to var skaļi izrunāt, strīdēties un pieņemt savus lēmumus. Galu galā nomainīt valdību. Izskatīt varas nomaināmību. Nevis krīzes brīdī raidīt pa centrālajiem kanāliem Gulbju ezeru vai dabas filmas par bebriem – varas melu un baiļu piemērs. Tomēr, ja mani tagad sāktu dzīt stūrī kāds tirānijas atbalstītājs, apbruņojies ar teorētisko bāzi, varbūt būtu grūti viņam pretoties. Turklāt viņš jau nelietotu tieši tirānijas vārdu, bet stāstītu par kārtību, taisnīgumu un labklājību, ko varētu sniegt kāds vadonis vai partija.

Jūs vispār atceraties dzīvi tajā laikā? Diez vai es piecpadsmit gadu vecumā domāju, vai mani apmierina sabiedriskā iekārta.
Tagad, Ukrainas kara laikā, izjūtas ir diezgan līdzīgas tām, kas bija barikāžu laikā. Es atpazīstu tās sajūtas, kas man bija kā piecpadsmitgadīgam puikam: vai mūsējie uzvarēs? Vienkāršoti sakot. Tagad iekšējā sajūta ir ļoti līdzīga. Sākot ar ziņu klausīšanos, sekošanu līdzi aktuālai informācijai un beidzot ar kaut kādām eksistenciālām bailēm par lielo katastrofu. Kaut gan, par baiļu sajūtu domājot, ir vēl jāatkāpjas bērnībā. Jo šī kodoldraudu retorika toreiz izskanēja kaut kādu Reigana izteikumu kontekstā. Savukārt Padomju Savienība sāka laist informāciju, ka tad, ja Reigans mirs, amerikāņi spiedīs sarkanās pogas. Un es atceros, kā migu ar apziņu, ka varbūt vairs nepamodīšos. Ka Reigans būs nomiris un amerikāņi šaus mums virsū. Es sevi tagad pieķeru – o, tas ir tas pats, kas bija bērnībā!

Biju kādā otrajā klasē, kad atzīmēja Hirosimas divdesmitgadi, bet es kā bērns sapratu, ka tas ir noticis nupat. Un dzīvoju nepārtrauktās bailēs, ka tā sēne atnāks līdz mums.
Jā. Var domāt, ka tās ir kādas tā saucamās pūļa baiļu veicināšanas tehnoloģijas, kas tiek izmantotas, lai sabiedrību mobilizētu uz kaut ko. Varbūt tas tā nav. Bet, jā, ar cilvēkiem, kuri baidās, un baidās pūlī, var viskautko izdarīt.

Bailes mani vadīja, piemēram, arī 24. februāra rītā. Sēdēju sešos no rīta Rīgas lidostā, gribēju aizbraukt uz Berlīni, pa muzejiem pastaigāt, biju sapircis teātra biļetes. Domāju – vai tagad pie brokastīm, pirms kāpju lidmašīnā, atvērt Rīgas Laiku vai rīta ziņu lenti. Atveru ziņas, un tad… jā… Sācies karš. Bet jau tūlīt ieslēdzās skatiens no malas un sāku saprast, ka tas, kas manī šobrīd notiek, ir baiļu līmeņa krasa paaugstināšanās. Tūlīt jāsēžas iekšā lidmašīnā, bet Putins draud, ka, līdzko kāds pakustēsies, tā dabūs pa purslām. Saprotu no viņa retorikas, ka desants jau ir Odesā un raķetes tiek šautas pa Kijivu, saprotu, ka četras piecas dienas būšu prom no savējiem Berlīnē. Suvalku koridors, Baltijas jūra, par spēku samēru tajā brīdī vēl nekas nav zināms. Zibenskarā viss notiek ļoti ātri – viņi aiztaisīs ciet vēl arī nokļūšanu atpakaļ. Nē, es negribu būt šķirts. Aizgāju pie stjuartēm un teicu, lai ņem nost manu somu no bagāžas lentes. Paliku mājās. Sapratu, ka baiļu iespaidā pieņemu lēmumu, un tie nav labākie lēmumi. Bet… aizbraucu uz Berlīni decembrī.

Tajā dienā sapratu, ka mana Maskavas jaunība ir beigusies, mani studiju biedri vairs nebūs sasniedzami. Ir jocīga sajūta, kad feisbukā viņi joprojām dzīvo pilnīgi normālu dzīvi.
Viena no cilvēka, manuprāt, apmātībām – mana noteikti arī – ir nespēja sadzīvot ar vainas apziņu. Un darīt visu, lai šo vainas apziņu vai nu iedzītu dziļi zemapziņā, vai noslēptu no citu un varbūt arī no savām acīm. Īsi sakot, cilvēks tik ļoti, tik ļoti negrib justies vainīgs, ka viņš ir gatavs kļūt agresīvs. Tikai lai viņu neuzskatītu par vainīgu. Tur ir kaut kāda tik ļoti spēcīga…