Esmu atbildīga par cilvēku sapņiem

Evita joprojām sarkst, bet jau astoņpadsmito gadu ir Valmieras teātra drošais enkurs un uz priekšu dzenošā bura.

«Jaunās teātra ēkas celtniecība sākās stagnācijas gados, turpinājās «perestroikā» un tagad jau neatkarīgajā Latvijā. Par visu šajā laikā pieredzēto varētu vai romānu uzrakstīt,» savulaik intervijā Dienai jokojot teica Valmieras drāmas teātra direktors Pēteris Sūcis. Vēstures griežos glābt varot vienīgi optimisms un sevī pacietīgi izkoptā aukstasinība «nešausmināties itin ne par ko»^[1].

Šābrīža direktore Evita Ašeradena pirms intervijas nedaudz pasūkstās, ka visi ar viņu gribot runāt tikai par remontu. Nesolu, ka es par to nevaicāšu.

Undīne Adamaite. Valmieras teātra aktieri intervijās izsakās ļoti līdzīgi – kamēr Evita tic un dara, ir cerība. Ja viņa sabruks, tad gan būs skaidrs, ka ir cauri. Kā tu jūties šādas bākuguns lomā? Nav pārāk liela atbildības nasta?
Evita Ašeradena. Kā es jūtos? It kā nestu kartupeļu maisu. Un es zinu, cik tas smags, jo pusaudža gados un vēlāk laukos nesu. Māra Ķimele kaut kad teica – tad, kad tev piedzimst bērns, tu pa īstam sāc baidīties no nāves. Skaidrs, ka tas ir baigi patiesi. Jo tad patiešām tev nekas nedrīkst notikt, jo bērns ir jāizaudzina, viņam ir jājūtas droši, tā vairs nav tikai tava dzīve. Var to saukt par nastu vai vienkārši pienākumu, bet, kad aiz tevis ir cilvēki, kuri no tevis daudz ko gaida un paļaujas, – tas ir gan pagodinoši, gan grūti. Tas īpaši smagais periods, par ko runā aktieri, ir remonts. Principā tai būtu bijis jābūt normālai būvniecībai. Kāpēc tam vajadzētu būt tādam pārbaudījumam? Tas ir šausmīgi, ka 14 mēnešu projekts izvēršas par drausmīgu šķēršļu pārvarēšanu.

Lai gan katrs, kuram mājās remontēta kaut mazākā telpa, zina, ka citādi laikam nevar. Un jums tā remonta ellīte vēl jāreizina ar teātra mērogu.
Jāreizina ar iepirkumiem, juristiem, ar citiem menedžeriem. Lielākā problēma ir tā, ka ir lietas, kas nav no tevis atkarīgas. Tas visvairāk sastindzina un padara bezspēcīgu.

Visi lēmumi par būvniecības gaitu ir vienpersoniski tavējie? Vai tev ir arī kāda atbalsta komanda?
Saistībā ar rekonstrukciju neko nelemju, tikai izsaku vēlmes un konfliktēju ar pasūtītāju par laika grafikiem un citiem viņu lēmumiem, kas acīmredzami buksē lietu. Pasūtītājs arī ir tas menedžeris – Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ). Es vienkārši maisos pa vidu, lai ietu uz priekšu un saprastu, kur notiek buksēšanās. Zvanu uz VNĪ, zvanu projektētājiem, būvkonstruktoriem. Un pirms projekta sākšanas meklēju naudu kopā ar Valmieras attīstības aģentūras cilvēkiem. Tas, kas saistās ar kaut kādu izskaidrošanu, pavirzīšanu, ir atkarīgs no manis. Man ir pāris palīgi, kas pārzina vajadzīgās specifikācijas. Viņi uzzīmēja to, kāda būs black box zāle vai kāda izskatīsies skatītāju daļa lielajā zālē, kur mainām krēslus un ieliekam akustiskās sienas. Bet tas, kas saistās ar māksliniecisko izvirpināšanu, tā ir tikai mana atbildība.

Remonta laikā, lai cik tas paņemtu domas un enerģiju, nekur jau nepazūd arī radošās problēmas. Ko tu uzskati par svarīgākajiem jautājumiem mākslinieciskās stratēģijas ziņā?
Jā, tas ir trakākais, ka visi tagad runā tikai par remontu. Direktoram par to patiesībā vispār nebūtu jāliekas ne zinis. To vada citi cilvēki, un mums būtu jādomā tikai par mākslu. Apgrūtinošākais ir tas, ka viss ir kopā.

Pirms ieslēdzām diktofonu, iesāki runāt par to, ka cilvēkiem nav īsta priekšstata, kas šodienas teātrī ir direktors. Pastāsti, lūdzu, savu versiju. Jo arī Latvijas teātros redzam gana dažādus modeļus un darbības stilus. Ko tu uzskati par savu darbības lauku?
Juridiski es esmu valdes locekle. Pārresoru koordinācijas centrs, kas vērtē kapitālsabiedrības Latvijā, tā arī vērtē teātri – kā mazo vai lielo kapitālsabiedrību. Bet teātrī valdes loceklis normāli ir izpilddirektors. Viņš ir tas, kas paraksta papīrus un arī ikdienā strādā. Protams, ir atšķirīgi, kā sadalītas funkcijas un darbi Dailes teātrī, Nacionālajā, Mihaila Čehova Krievu teātrī vai Daugavpilī. Manā gadījumā – varbūt ir par daudz. Sākot ar dotāciju līgumiem, gada pārskatiem, sezonas repertuāra plānošanu, režisoru pieaicināšanu, sponsoru un finanšu avotu meklēšanu, turpinot ar absolūti sīkām niansēm, kas saistās ar aktieru saslimšanu vai «ielecināšanu» lomās, izrāžu atcelšanu un vēl visu ko citu. Beidzot ar sīkiem likumdošanas jautājumiem, kas saistīti ar pasažieru pārvadāšanu ar vai bez tahogrāfa un lielajām cīņām ministrijā par algu paaugstināšanu. Es to nevarētu bez savas komandas visās nodaļās, bet man to visu nākas zināt, iedziļināties.